Līganā valša solī sadejojušies

Viss notika pēkšņi. Viņi viens otru nekad agrāk nebija redzējuši. Ziedonis – pilsētas centrā dzīvojošs puisis, bet Aija – pansionāta darbiniece no Raudas, kas Tukumu apmeklēja paretam. Uz romantiski liktenīgo balli viņa atbrauca, lai uzstātos koncertā kopā ar sieviešu vokālo ansambli, bet pēc tam pabaudītu mūziku un saviesīgu kopā būšanu pie galdiņiem ar savu kolektīvu.

Nez, vai tā mīlestība nāca kā zibens spēriens no februāra debesīm, vai piezagās tā piesardzīgi un pamazām, līganā valša solī – par to abi kautrējas runāt. Bet fakts bija tāds, ka Ziedonis, allaž (un arī tagad) sirdī jauns draiskulis būdams, ballē dancināja vispirms vienu dāmu, tad otru, trešo… Bet, kolīdz uzlūdza Aiju, tā – viss, uz citām kundzēm pat skatīties vairs nevēlējās. Tikai uz viņu – savu iecerēto – vien.

“Tā nu mēs sadejojāmies,” ar smaidu atceras Aija. “Nezinu, kas īsti, bet kaut kas no manis viņam sirdī iekrita. Bet tajā vakarā viss beidzās. Pēc balles es biju ļoti godīga meitene,” viņa smejas. “Ziedonis gan pie sevis aicināja, bet es – ne, ne! Līdz nākamai tikšanās reizei pagāja kāds mēnesis, un tikai tad simpātijas pārtapa mīlestībā…”

“Viņa mani apmānīja,” sūdzas Ziedonis.

“Jā gan!” Aija atsmej. “Tīšām iedevu viņam nepareizu telefona numuru. Nevar tā uzreiz svešam cilvēkam savu privāto informāciju uzticēt, jāpagaida, jāpaskatās…”

“Bet es viņu tomēr atradu,” Ziedonis piebilst.

Un nepagāja ilgs laiks, kad tā paša gada 8. jūlijā jaunais pāris jau devās pie altāra.

Intervija pilnā apjomā lasāma otrdienas, 13. februāra laikrakstā ŠEIT=========>>>>>>>>>>>>>