Trešdien, 29. septembrī, Ķemeru nacionālā parka (ĶNP) pārstāvji aicināja uz svinīgu notikumu – Dabas parka «Milzukalns» robežstabu ierakšanu. Svinīgums gan tikai faktā, jo pasākums bija visnotaļ praktisks – kā nekā, ierakt-pārrakt nācās 16 stabus 71,6 ha platībā.

Galvenie darbu darītāji – Dabas aizsardzības pārvaldes ĶNP valsts vides inspektore Aija Pendere un dabas aizsardzības speciālists Kārlis Lapiņš; viņiem palīdzēja – atpūtas kompleksa «Milzukalns» vadītājs Viesturs Ošnieks un darbinieks Edgars Behmanis.

Atvelkot elpu pēc otrā staba ierakšanas, A. Pendere īsumā pastāstīja par dabas parka veidošanas iemesliem:

– Dibinot parku 1977. gadā, primārās bija ne tik daudz dabas, kā kultūrvēsturiskās vērtības. Šeit ir bijis «Ūdru» pilskalns, kur savulaik veikti arī arheoloģiskie izrakumi. 2003. gadā, veidojot Dabas aizsardzības plānu, tika atrastas arī dabas vērtības; kā nozīmīgākie faunas pārstāvji minēti ūdrs, baltmuguras dzenis un lielais tritons… Vērtību it kā nav daudz, tomēr svarīgi, lai teritorija neaiziet postā un tai būtu aizsardzības statuss; galvenokārt, lai nosargātu pret antropogēno slodzi, kas veidojas, pateicoties cilvēku aktivitātēm ziemā. Tāpēc ir nosacījums, ka saimniekam jārūpējas, lai pilskalna nogāzē neveidojas augsnes erozija. Nogāzē jāsēj tāds zālājs, kas neļauj zemei noslīdēt sniega kušanas laikā.

– Kādu zāli jāsēj?

– Nezāle! Normāla zāle, nekas pārdabisks – zālājiem paredzētas lauksaimniecības kultūras.

(V. Ošnieks gan iebilda, ka zāle pati atjaunojas; nogāzes izmantojot vienīgi ziemā, kad zeme sasalusi, tāpēc nekāda erozija neveidojoties.)

– Kāpēc dabas parkam ir vajadzīgi robežstabi?

– Ar robežstabiem tā – pērn ĶNP administrāciju pievienoja Dabas aizsardzības pārvaldei, un nu mūsu pārraudzībā ir arī citas dabas aizsardzības teritorijas tuvākajā apkaimē; mums uzticēta apsaimniekošana un tas ietver arī robežstabu izvietošanu. Stabu vietas ir iezīmētas Dabas aizsardzības plānā, tomēr šobrīd pieļaujam korekcijas, jo mainījusies situācija – atpūtas komplekss attīstās aizvien vairāk, tāpēc jāskatās, lai robežstabi būtu vietās, kur tie labāk redzami un atpazīstami; lai šī zīme – ozollapa – cilvēkiem kaut ko izteiktu un ļautu iepazīt aizsargājamo teritoriju. Informāciju par dabas vērtībām nodosim kompleksa īpašniekiem, kas, jācer, ar to iepazīstinās arī apmeklētājus.

Par stabu izgatavošanu laipni parūpējušies a/s «Latvijas valsts meži» (lielākais parka zemes īpašnieks). Īpaši aizsargājamām dabas teritorijām ir izstrādāts vienots stils – lai nebūtu, kā Lietuvas Krusta kalnā, kur katrs krusts savādāks; arī stabu un stendu izskatam ir nozīme.

– Daļa stabu – gan atšķirīgu izmēru (apaļi, ne kvadrātaini), taču ar ozollapas zīmi jau uzstādīti. Kāpēc tie jārok ārā? Iznāk, ka par dabas daudzveidību priecājamies, bet vietējās iespējas, kas cilvēku radītas, nenovērtējam?

– Iespējams, taču savs labums vienotajam stilam ir. Cilvēka atmiņa darbojas selektīvi – viņš atceras konkrētā staba izskatu, un tieši tas asociējas ar aizsargājamu teritoriju. Citviet varbūt ozollapu neievēros un tāds stabs viņam neko neizteiks; ir taču tik daudz ierobežotu teritoriju…

– Vai jau šobrīd prognozējat, kas dabas parku apmeklēs?

– Pirmkārt, vietējie iedzīvotāji, jo ne visi zina, ka šeit ir dabas parks. Cilvēki to vairāk atpazīst vienīgi kā atpūtas teritoriju. Ir iestaigātas takas, taču jādomā par to attīstību – kā noprotu, īpašniekiem svarīgāka šķiet rekreācija ziemā; lai gan – dabas taku veidošana nav viņu pienākums – par to jādomā pašvaldībai un Dabas aizsardzības pārvaldei.