19. aprīlī Tukuma galerijā «Durvis» atklāja Agijas Stakas pastkaršu izstādi. Izmantojot iespēju, aicinājām autori uz nelielu sarunu – izzināt, kā top paskartes un kas iedvesmo tik dažādām idejām. Saruna aizsākās ar stāstu par latviešu un lietuviešu atšķirīgo gaumi kartiņu izvēlē.

A. Staka:

– Lietuviešu mentalitātes īpatnība – viņi grib lielās kartiņas; trijās daļās salokāmas. Doma tāda: kurš vairāk laimes novēl? – tas, kurš atsūta uz pusēm pārlokāmu kartiņu, vai tomēr trīsdaļīgu? Vēl vairāk – trīsdaļīgo sūta A4 formātā un visu zeltā – vairāk novēlēt nemaz nevar! Šīs kartiņas ļoti labi aizgāja, pieprasījums pēc tām aug, un tagad arī latvieši sāk prasīt.

Vēl katru gadu mainās mode – 2007. gadā Ziemassvētkos modē bija plastmasas eņģeļi; mūžam nedomātu, taču visas kartiņas ar plastmasas eņģelīšiem aizgāja. Pērn pieprasītas bija ābeles – nezinu, kāpēc… Vēl specifiskās lietas – latvieši zīmētas Lieldienas nepērk, toties strauji un iespaidīgi mūsu dzīvē ienākusi Valentīndiena. Lai nebūtu tik saldi, kā no cukurtrauka, esmu sazīmējusi kaut kādus jociņus – humorkartiņas. Bet karikatūru vispār maz esmu zīmējusi.

Zīmēšana – peļņai, ceļošana – priekam

– Kāds ir izglītības ceļš?

– Vispirms esmu beigusi dekoratorus Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, tad mācījos Mākslas akadēmijas dizaina grafikas nodaļā un pēc tam – maģistratūrā. Visi dizaina aģentūru cilvēki apmēram to pašu beiguši.

– Kāpēc pievērsāties tieši kartiņu veidošanai?

– Par spīti tam, ka kartiņu ir ļoti daudz, tā tomēr ir tikai maza daļa no tā, ko daru. Pamatlieta, ko daru – zīmēju grāmatas; tapuši veseli cikli mācību grāmatām, pasaku kalendāri un rindām vien – dziesmu grāmatas. Trešā lieta, ko daru – strādāju aģentūrās un tur lielākoties nodarbojos ar reklāmām un iesaiņojuma lietām. Ja atceraties, bija piena pakas ar it kā Dreslera zīmējumiem? Vēl milti it kā ar Stārastes zīmējumiem, taču tie nav ne Stārastes, ne Dreslera zīmējumi – vienkārši pasūtītājs tādu stilu vēlējās. Vēl es taisu trofeju portretus – milzīgus reālistiskus akrila audeklus.

– Kas ir trofeju portrets – ūsains vīriņš ar zebru pie kājām?

– Jā, tieši tā. Viena aģentūra pasūtīja visu darbinieku portretus gravīrā un vecās kleitās. Tās ir arī banku kartes ar ļoti grafiskiem attēliem – auļojošiem zirgiem Malboro stilā. Zīmēju visu, ko ar roku var uzzīmēt – ar datoru strādāju ļoti maz, jo tas tā neiet no rokas un par to arī mazāk maksā.

– Vai peļņas darbs vienlaikus ir arī sirds darbs?

– Kad esmu beigusi pelnīt naudu, nevaru teikt, ka gribētu vēl zīmēt. Man patīk ceļot – tā ir mana sirdslieta. Taču, ja nebūtu ar zīmēšanu jāuztur ģimene, iespējams, man patiktu to darīt tīri priekam.

– Kas ceļojumos tā aizrauj?

– Pirmais ceļojums bija vēl krievu laikā; tolaik ar grāmatu ilustrēšanu varēja brīnišķīgi pelnīt (es biju bezgala turīga, uzzīmējot dažas grāmatas). Un tad biju izdomājusi, ka braukšu uz Taizemi. Tolaik vēl vajadzēja mainīt dolārus, taču man bija gauži maz gadu, un tas īsti nesanāca. Uz Taizemi mani nepalaida (tas bija pēdējais brauciens par rubļiem), un es biju tik šausmīgi apskaitusies, sadomājusies un vīlusies, ka aizgāju uz ekskursiju klubu un teicu, ka gribu braukt pēc iespējas tālāk un tā – pa īstam; tad nu braucu uz Kamčatkas vulkāniem kopā ar zviedru futbola komandu (visādiem zviedru kapteinīšiem). Man šausmīgi patika, jo pirms tam nekur tālāk nebiju bijusi.

Braukt man gribējies vienmēr. Kopš pati pelnu, normāli ir divas – trīs reizes gadā braukt uz kalniem. Mākslinieks to var atļauties. Brīvais režīms kā nekā – pēc tam darbus sarauj lustīgāk. Krievu laikā izbraucu Karakumu, Hibīnus, Karpatus, Kamčatku… Taču tie bija braucieni ar lielām somām un pārgājieniem. Vēlāk, neatkarības laikā, kalnos iepazinos ar savu vīru. Tad mēs braucām ceļojumos, kur varēja atļauties vairāk – kāpām Kilimandžāro, Meksikā – Popokatlā un tādā garā; arī Āzija šķiet ļoti fantastiska un skaista.

– Laikam mazāk ir vietu, kur nav būts?

– Nē, nē, vēl ir pietiekami. Tagad esmu palikusi viena ar bērniem un ir skarbi jāpelna nauda. Tomēr vēlme aizbraukt ir izcili liela; ja būtu nauda, tad gan šobrīd vicotu pa kādiem kalniem.

– Un tomēr – ar ko tieši valdzina ceļošana?

– Tas ir šausmīgi vienkārši – jau pirmajā ceļojumā uz Kamčatku redzēju lilliju pļavas; vakaros varēju izvēlēties, kādā geizeru upītē mazgāšos – pilnīgi verdošā, siltā vai remdenā? Līdzās kūp vulkāni, bet ielejas pilnas ar lidmašīnu vrakiem. Japāņi salūzušu lidmašīnu atstāj, bet atnāk krievi un visu izdemolē – tādas tās arī paliek; tur pilns ar lāčiem un nav ko lāgā ēst. Ēdām lašus, kas turpat pusmiruši nārstoja… Tas viss bija milzīgi eksotiski un ļoti skaisti. Un es atbraucu mājās un sajūsmā stāstu, ka esmu redzējusi rēcošu okeānu melnas smilts krastā un vienu no milzīgākajiem – Kamčatkas – krabi, teju metru garu… Bet mājnieki saka:

– Tas nekas, bet – vari iedomāties, kas mums notika!?? Tējkannai rokturis nokrita, un viss ūdens zemē!!! Un tad es sapratu, kas ir notikums – ha, ha, ha!

Mežonīgā Pārdaugava

– Gribēju pavaicāt – kas ir tā mežonīgā vieta Rīgā, kur dzīvojat, ja uz centru braucat vien reizi nedēļā?

– Pārdaugava. Knifs ir tāds, ka dzīvoju Mārupītes krastā. Un kaimiņi tādi – met akmeni, kur gribi, trāpīsi māksliniekam. Līdzās ir Pedvāles Feldbergu ģimene, Indulis Ranka, Dobičins Igors, Breģe, Ulmanis un citi. Reizē ar sestdienas talku atklāju darbnīcu – tad nu līdz vēlam vakaram kaimiņi nāca skatīties grāmatu ilustrācijas. Bet interesantākais ir tas, ka no kaimiņiem mani šķir upīte. Ikdienā cilvēkus praktiski neredzu, taču biežs viesis ir vanags. No manis viņš nebaidās, tāpēc domāju, ka grasās ligzdot uz mājas jumta; tomēr ciniskākais un briesmīgākais ir tas, ka es baroju zīlītes un zvirbuļus, un vanags nāk tos ēst… Vanags domā, ka es baroju viņu. Pērnvasar (putniņus baroju arī vasarā!) rekords bija – dienas piecas redzēju, kā pa zvirbulim aiznes. Baigi, bet vienalga tie zvirbuļi tur defilē riņķī. Un vēl man ir sikspārņi, kas barojas pie guļamistabas loga, un tā ir Rīga…

– Šķiet, mākslai ļoti pateicīga vieta…

– Jā, nav nekādu problēmu, – es leju papīru un tad tas pūst briesmīgos bunduļos (izejmateriālam izmantoju lietotas salvetes, olu bretes un vēl visādus atkritumus); kaimiņiem, iespējams, tas varētu šķist šausmīgi – piemēram, kā var krāsot anilīnā lapas?

– Tomēr kartiņās pat sīkumi ir perfekti – vai pedantisms jums raksturā?

– Vispār es ļoti cenšos – mājās mums ir karadarbība par kārtību, bet, teiksim, vakar atnāca tēlnieki ciemos un – ha, ha, pasmējās, kas tā par darbnīcu – viens stūris istabas kaktā ar steriliem papīrīšiem. Mana darba specifika ir tāda, ka strādāju ļoti daudz – gan izdevniecībās, gan aģentūrās. Un, ja zīmējums būs ļoti vienāds, tad ātri apnikšu. Tādēļ eksperimentēju ar visdažādākajiem materiāliem – bērza mizām, krāsotām ķiploku mizām, izēstām augļu čabām, spalvām un, Dievs vien zina, kādām vēl nelietībām.

– Tad jau mājās jātur miskaste, uz kuru vienkārši radoši jāparaugās?

– Ja godīgi, man ir kas līdzīgs – kaut kas līdzīgs Dainu skapim ar daudzām mazām, mazām atvilknītēm – tur stāv visādas lentītes, krellītes un citi sīkumi. Neviena šokolādes follija netiek izmesta, bet salocīta un nolikta, un tas jau izklausās pēc midzeņa. Importa eglītes nenobirst un, ja tās nodragā ar zelta akrilu, tās stāvēs mūžīgi. Kad lapas dārzā satrūd, no tām paliek vien dzīslojums – ļoti laba lieta kartiņām. Lūk, lietais papīrs rozā krāsā – vai varat iedomāties, no kāda materiāla? No tualetes papīra (gan pirms lietošanas). Pa vidam sabēru viršu čabiņas, un tas tādu jauku tonīti dod.

– Izklausās pēc nežēlīgas dabas alķīmijas…

– Es vasarā taisu milzīgus herbārijus, lai saprastu, kuri augi izkalstot saglabā košu krāsu. Piemēram, gundegas izcili saglabā krāsu, vijolītes – atraitnītes (taču latviešiem ir problēmas ar šo puķi kartiņās).

Vaļasbrīžiem – mākslas slēptā puse

– Apbrīnojama fantāzija – kā to visu var izdomāt?

– Nē, tas viss notiek pilnīgi dabīgi; mūza atlido laikā – ierodas katru dienu un noteiktas stundas nehaltūrē.

– Varbūt bērnībā daudz dabā dzīvots?

– Zināmā mērā, jā. Man lauki bija Mērsragā. Šodien braucām šurp, uz Tukumu, un mana mamma atcerējās, kā kara laikā bēguši no Zebrenes uz Tukumu (vecaistēvs bija policijas priekšnieks; viņš jau bija aizbraucis, bet ģimene baidījās no izsūtīšanas). Kad krievi nākuši iekšā, bēguši tālāk un, atstājot Tukumu, redzējuši, ka pilsēta jau deg. Vēl – vecaimammai bijis grūti sakravāties ar divām mazām meitenēm, bet mammai suņa vietā bijis mīļš malkas bluķītis, ko viņa saukusi par Bellu. Un bluķītis tiktāl nomīļots, ka bijušas jau spuriņas, kā kokam. Un iedomājieties situāciju – tuvojas armija, jābēg, visas mantas nevar paņemt, bet jāņem bluķītis, jo tas drīz atdzīvosies par sunīti… Viņam taču jau auga vilna!! Tāda, lūk, saistība ar Tukumu.

– Ja tik labi pazīstat augus, noteikti varat sasiet labu pirtsslotu?

– Nē, bet es pietiekami labi zinu ārstniecības augus. Teiksim, mājās ir varens skapis, pilns ar tēju burciņām, taču tējas labāk patīk vākt, nekā pašai dzert.

– Kādas tējas pavasarī labi dzert?

– Visas klasiskās tējas – bērzu pumpurus, kumelītes, piparmētras, raspodiņus, nātres, asinszāles, baltās nātres, pelašķus, āboliņus… Bet no sarkanā āboliņa man ir nelaba dūša. Skaitās, ka ļoti labs sejas ādai, bet nevaru iedzert. Par pirti gan nav lielu zināšanu, lai gan mājās ir sauna. Sirdslieta man ir mākslas vēsture; esmu ieguvusi maģistra grādu ikonogrāfijā. Ikonogrāfija māca saprast mākslas darbā ietverto jēgu, kas saistīta ar mitoloģiju, folkloru un kristietību. Piemēram, holandieši bija ļoti sajūsmināti par šo pasākumu un viņu gleznās var būt pat 50 dažādi ikonogrāfiskie vēstījumi vienā darbā. Teiksim, degoša svece nozīmē šķīstu dvēseli; atvērts logs – paradīzes apsolījumu; apelsīnkoks – paradīzi un tā tālāk.

– Atgādina krustvārdu mīklas minēšanu?

– Jā, man ir ļoti laba bibliotēka, un jāatzīst – mācoties ikonogrāfiju, uz mākslu sāku raudzīties pavisam citām acīm. Ikongorāfija atklāj ļoti daudz slēptu zemtekstu, taču tā prasa daudz laika un intensīvai dzīvei īsti nav piemērota. Savu maģistra darbu rakstīju par Rīgas jūgenda un eklektikas celtņu ikonogrāfisko nozīmi; un tad veselām kaudzēm atradu šķietami neizprotamu tēlu – strausus, kas rij pakavus, Zeva ērgļus un ko visu vēl, lai gan šķiet, kas nu Rīgā var būt…

***

Mākslinieces Agijas Stakas izstādē ir ne vien pastkaršu sagataves, bet arī gatavas kartiņas, no kurām neliela daļa izlikta arī pārdošanai. Nāciet un novērtējiet, kādi brīnumi Mārupītes krastā top!