Sen senos laikos Ziemas pilī dzīvoja Sniegbaltīte un viņas māsa Piķmelnīte. Ja Sniegbaltītes pienākums bija kopā ar Salatēvu priecēt cilvēkus Ziemassvētkos, tad Piķmelnīte kopā ar rūķiem gādāja par pārsteigumiem gadu mijā. Ja Sniegbaltīte vien ietonēja vaigus vēl superbaltākus un priecīgi mirkšķināja acis, kad Salatēvs dalīja dāvanas, tad Piķmelnīte rāvās melnās miesās, lai darītu cilvēku dzīvi neciešamāku un viņi karsti vēlētos jaunā gadā sākt jaunu un skaistu dzīvi. Piķmelnītes rīcībā bija vesela rūķu armija – uz katru Zemes iedzīvotāju pa trim rūķiem. Tie gandēja dzīvi ikvienam, kas pārāk ilgi izskatījās laimīgs (kā zināms, laimīgie un apmierinātie nevēlas neko mainīt un tālab kļūst par traucēkli attīstībai). Izņēmums bija iemīlējušies, bet arī iemīlēšanās nedrīkstēja ieilgt – ja vēl pēc divu gadu kopdzīves pārītis staigāja rociņās sadevies, tad rūķiem bija jārīko skandāls. Kā zināms, cilvēki nav radīti pārmērībām, tālab vislabāk nostrādāja visu veidu pārspīlēšana. Ja cilvēkam tikās pārmēru bieži iemalkot alkoholiskus dzērienus, tad Piķmelnītes komandas svēts uzdevums bija sagādāt šim cilvēkam iespējas lietot alkoholu daudz un bez rūpēm – rūķīši tuvējās mājās sakūdīja uz mantu kāru večiņu pārdot paštecinātu dziru; rūķīši alus fabrikas direktoram miegā piečukstēja pilnas ausis par to, ka svētkos vajadzīgas atlaides; rūķīši ķērās arī pie īsteni nekrietniem darbiem – izmētāja nabaga cilvēka ceļā tā kā nozaudētas pudeles – lasi tik un dzer! Galvenais, lai cilvēks nodzertos nejēgā un tad – mainītos uz labu. Ne vienmēr gan tā notika, taču sūri likteņi uzmundrināja citus ļaudis.
Nebija grūti vest pazušanā visādus ar mantu un varu apmātos, grūtāk bija ar svētuļiem. Nu ko padarīsi cilvēkam, kas gadiem (!!!) par Ziemassvētku vecīti izliekas un pats sev baigi foršais liekas!? Tādiem vīriem (un reizumis sievām) Piķmelnīte sarūpēja negausīgus bērneļus, izvēlīgus vecākus, likstas ar transportu, balss aizsmakumu un citas nedienas; lai nu rāda, ko prot – lai izgrozās un attīstās. Daudz, ievērojami grūtāk bija ar tradīciju kopējiem – budēļi – kā gājuši, tā gāja katru gadu (labi, ja izdevās tiem nočibīt pērnā gada maskas, lai šogad taisa jaunas); Bētlēmes ainā svētais bērniņš kā gulējis silē, tā gulēja (labi, ja izdevās nočibīt, lai dekorators taisa jaunus – i sili, i bērniņu).
Bet visvisgrūtāk bija ar pašas māsu – Sniegbaltīti – tā taču vispār nedomāja mainīties – kāda balta un daiļa bija, tāda palika; turklāt Debesu tēvs bija aizliedzis viņu mainīt. Ai, kā tas kremta Piķmelnītei! Taču – neko darīt – vienīgi klusa prieciņa pēc reizēm pasūtināja dzeltenāku Mēnesgaismu māsas zobiem. Pārmaiņu meistari – rūķīši saprata – tas nozīmēja, ka grāk vai vēlāk jānāk pārmaiņām; arī Ziemas pilī…