Interneta vidē parādījusies kāda petīcija, kas vēlāk kopā ar atbalstītāju parakstiem tikšot iesniegta Zviedrijas valdībai, lai mūsu aizjūras kaimiņi beidzot saņemas un okupē Latviju. Pateicībā, ja zviedri tiešām lūgšanas uzklausītu, petīcijas parakstītāji apņemas maksāt Zviedrijas nodokļus, pakļauties likumdošanai, ja vien par viņiem kāds parūpētos tikpat labi, kā to Zviedrija dara ar saviem pilsoņiem. Smiek-lī-gi!

Tomēr šādu petīciju eksistence (kaut tikai pa jokam) skaidrāk par skaidru norāda – nu neuzticamies mēs savai valdībai! Jūtamies totāli neaizsargāti! Saprotams jau, ka krīzi pašos pamatos ne jau mūsu pašu bāleliņi (valdošā koalīcija) izraisīja, jo tik lielapmēra globāliem mēsliem pat viņiem pietrūktu apgriezienu. Zināms arī, ka nu dabūsim savilkt jostas, jo gan algas tiek samazinātas, gan uzņēmumi bankrotē – ražo vien jaunus bezdarbniekus. Toties cenas precēm un pakalpojumiem kāpšot, ja valdība apstiprinās jauno – "pelnošo" – nodokļu sistēmu. Ticams, ka bez aizņemšanās valsts nevarēs vairs funkcionēt. Un vismaz es būtu gatava ar visām šīm neērtībām samierināties (Citu iespēju taču nav!), ja zinātu, ka viss reiz atkal būs labi vai vismaz stabili. Bet atliek vien palūkoties šobrīd valdošo sejās, un tiešām zūd cerības, ka kādam tiešām rūp arī tas vienkāršais vidusmēra latvietis. Finanšu ministrs, labi, neteiksim – muļķis, bet nu… šķiet ļo-ti "ierobežots" cilvēks. Kultūras ministre ar savu ļoti labi apmaksāto projektu kūrētāju komandu turpina būvēt sapņu pilis. Bet premjers…kļūst arvien drūmāks un draud ar atkāpšanos, ja kāds tik iepīkstēsies par viņa vadībā izstrādāto ekonomikas glābšanas plāna neatbilstību! Un runa jau nav pat par konkrētiem valdības cilvēkiem vai konkrētu rīcību šīs krīzes apstākļos (jo viss taču ir noslēpumā tīts!), bet par pēcgaršu, kas paliek: ja kaut uz brīdi atslābsi, ja tevi piemeklēs nelaime, ja zaudēsi darbu vai apgādnieku – nevienam jau tas neinteresēs. Bankas prasīs savu procentus, «Latvenergo», apsaimniekotāji – peļņu… Un ja nespēsi izturēt spiedienu…pats vainīgs. Jo, raugoties mūsu valdības vīru un sievu, deputātu sejās, nerodas pārliecība, ka arī viņi jūtas atbildīgi par šo valsti un tautu.