12. janvārī Tukuma Mākslas muzejā risinājās mākslinieka Anša Artuma simtgadei veltīts pasākums.

Tajā bija iespēja apskatīt muzeja krājuma glabātājas Ināras Runkovskas sakārtoto A. Artuma gleznu izstādi, kurā eksponēti muzeja jaunieguvumi un dāvinājumi, noskatīties Oskara Gaujas veidoto filmu par mākslinieku – mirkļiem viņa darbnīcā Rīgas ielā, muzejā, mājās Smilšu ielā un aiz Pavārkalna, – kā arī parunāties.

A. Artuma līdzgaitnieki, draugi, darba biedri un kolēģi mākslinieki stāstīja par to, kāds viņu atmiņās palicis Artums. Jāteic, šie stāsti par notikumiem, atgadījumiem joprojām ir dzīvi un apliecina, – lai arī lielais meistars jau 10 gadus ir citā saulē, viņa ieguldījums katrā, ar ko izdevās satikties, ir neaizmirstams. Un katra atmiņu drumstaliņa šiem cilvēkiem ir ļoti nozīmīga.

I. Runkovska stāsta, ka Artums vienmēr bijis mierā ar iekārtotajām izstādēm un vienmēr teicis: "Viss ir labi." Un tas lielā mērā raksturo viņa attieksmi pret dzīvi – būt mierā, nekritizēt, nesūkstīties.

Tā Artumu raksturo arī viņa drauga Arvīda Zvirbuļa kundze Velta Zvirbule: "Viņš vienmēr saredzēja labo. Un ļoti daudz un ātri strādāja – glezna tapa dažās stundās gatava. Kamēr mans vīrs laboja televizorus, tikmēr Artums gleznoja."

Māksliniece Taira Haļāpina atceras, ka Ansis bieži viesojies viņas mājās un pagalmā vai turpat netālu, lejā pie Slocenes, gleznojis: "Istabā viņu varēja dabūt tikai tad, kad darbs bija pabeigts." T. Haļāpina gleznojusi Artuma dzīvesbiedri Mildu Dombrovsku, kura māksliniekam sevi gleznot nav ļāvusi.

Tikusies ar Artumu gan viņa, gan mākslinieks Jurģis Skulme ap 1942. gadu – T. Haļāpinai, atnākot uz Tukumu dzīvot, sadraudzējoties ar Artuma ģimeni, kas pārauga mūža draudzībā, bet J. Skulme tolaik bijis vēl skolnieks. Vasarā viņš strādājis Irlavā par lauksaimniecības izpalīgu un iesaistījies Irlavas muzeja veidošanā – pie Artuma braucis pēc gleznām topošajam muzejam. No tā laika īpaši Artuma, bet arī Neiļa un Āriņa gleznas viņam palikušas prātā. Vēlākos gados, jau mācoties Latvijas Mākslas akadēmijā, viņš atkal pabijis Tukumā un Tukuma muzejā baudījis ārkārtīgi svaigu mākslu – pilnīgi atšķirīgu no tā, kas valdīja muzejā Rīgā, kur nebija ne mākslinieciska, ne dvēseliska plašuma. Savukārt Artums dažus gadus vēlāk piedāvājis savā darbnīcā apmesties, lai šai pusē varētu gleznot. No tā laika viņam prātā Tukums, kas pavasarī smaržojis pēc ziedošiem ķiršiem, darbnīca, savukārt pretimnākošais mākslinieks Ansis Artums palīdzējis veidoties par gleznotāju.

Jāpiebilst, ka sarunās pie dzimšanas dienas kliņģera sarunas par Artumu turpinājās un gaismā nāca nedzirdēti, dziļi personīgi un mīļi atmiņu stāsti.