Ja kāds pagājušās sestdienas vakarā gāja Tukuma 2. vidusskolas virzienā, viņš noteikti skolu dzirdēja jau pa gabalu. Jo tik skanīga dzīvā mūzika un tik skaļi aplausi, kādus izpelnījās šīs skolas estrādes ansamblis savā 15 gadu jubilejā, sen nebija dzirdēti. Turklāt trīs stundas no vietas…

Zīmīgais skaitlis – trīs

Skaitlis trīs ansamblim ir zīmīgs. Kā, apsveicot ansambļa vadītāju, skolotāju Vilni Prancānu, teica viņa kolēģis Armands Krievs, estrādes ansamblis esot jaunākais no skolas trim bērniem – 23 gadus vecā pūtēju orķestra un septiņpadsmitgadīgā džeza ansambļa. Taču no pašiem pirmsākumiem bijis varen darbīgs un aktīvs. Kā rakstīts ansambļa vēstures lappusēs, 1993./1994. mācību gadā trīs skolēni Artis Rācenājs, Andris Striķis un Juris Merkulovs aicināja darbmācības skolotāju un mūziķi Vilni Prancānu vadīt ansambli. Un tā tas sākās. 15 gadu laikā tajā darbojušies 33 šīs skolas skolēni: A. Rācenājs, A. Striķis, J. Merkulovs, Māris Barinovs, Kristaps Kopiņš, Andris Megnis, Māris Vugulis, Agris, Artūrs un Līva Retenie, Juris Rozenbergs, Ilze, Jānis un Andris Rubeņi, Oļesja Peņkovska, Rihards Ivanovs, Anastasija Poļipina, Laura Prancāne, Andrejs Hohmanns, Andris Kovaļevskis, Inga Boļšakova, Matīss Skudra, Rinalds Jukna, Māris Rozenbergs, Elīna Briede, Ketija Veikšāne, Jānis Ilmanis, Lelde Plūksna, Līva Immermane, Kaspars Putro, Alise Vilumsone un Līga Bumbiere. Viņi visi šajos gados uzstājušies pilsētas un rajona skolās, dažādos pasākumos un festivālos, ieguvuši godalgotas vietas rajona, novada un valsts mēroga konkursos. Un, pats galvenais, allaž bijuši klāt dažādos skolas pasākumos, padarot tos skanīgākus.

Satikuši īsto skolotāju

Tukuma 2. vidusskolas direktore Ināra Kravale atzina, ka allaž lepojusies ar estrādes ansambļa mūziķiem, kas nepalaida garām lielo izdevību: "Un šī izdevība bija – izmantot savu talantu, satikt īsto skolotāju, prast pilnveidoties, gūt pieredzi, kā arī stāvēt uz skatuves un pagaršot aplausus. Atzīstu, ka ansambļa puiši nekad nav bijuši zelta gabaliņi, taču… viņiem vienmēr ticis piedots drusku vairāk nekā citiem… Bet meitenes – tās vienmēr bija smukas, gudras un talantīgas. Un tas, ko viņi visi kopā ir iemācījušies, tagad ir liels pluss dzīvē neatkarīgi no tā, kā katram tā iegrozījusies."

Ko šis laiks devis ansambļa dalībniekiem? Vairākiem tas bijis stimuls muzikāli izglītoties un pamatīgāk apgūt kāda instrumenta spēli vai vokālo prasmi, pamudinājums dziedāt un spēlēt citās grupās vai studijās; kādam tā joprojām ir iespēja uzspēlēt savam priekam, draugiem vai nodziedāt bērnam šūpuļdziesmu. Vēl kādam – uzdziedāt vannas istabā un vai uzspēlēt sievai uz nerviem… Tomēr visi kā viens (un no bijušajiem tikai retais nebija ieradies) atzina, ka sadarbība ar skolotāju Prancānu bijusi lieliska un neaizmirstama, tāpat kā skolas ansamblī pavadītais laiks… Ko tas devis skolotājam? Prieku par to, ka bijusi iespēja ar tik daudziem jauniešiem būt kopā un labi pastrādāt.

Bet par šo koncertu komentāri lieki – tik daudz izcilu ģitāristu, sintezatoristu, bundzinieku, saksofonistu (un citu instrumentu spēlētāju) un solistu sniegumu diez vai iespējams aprakstīt. Tas bija emocionāli, saviļņojoši un no sirds – kā to bija iecerējušas svētku scenārija autore Valda Rācenāja un režisore Skaidrīte Prancāne, kā to vadīja Katrīna un Rinalds un kā tam domās juta līdzi visi tie, kas klausījās un aplaudēja.

Jāpiebilst, – kad dažas minūtes pirms koncerta sākuma skolas direktore, vēlot Vilnim Prancānam veiksmi un izdošanos, drusku klusāk lūdza samazināt tos dūmus zālē, skolotājs ar neizprotamu smaidu sejā iebilda, ka tas esot tā ieplānots… Kad pēc trim stundām koncerts sasniedza kulmināciju, to sasniedza arī dūmi, un redzēt kaut ko varēja vairs tikai prožektoru staros. Taču tajā brīdī, šķiet, neviens vairs nedomāja, ka atrodas skolas zālē, bet gan – paša iedomātā vietā un kopā tieši ar to mūziku, kas no bagātīgā repertuāra visvairāk aizkustināja. Un, ticiet, tur bija, ko izvēlēties…