Svētdien, 17. janvārī, ar A. Volkova izrādi «Smaragda pilsētas burvis», tērpu un rekvizītu izstādi, kā arī ar kuplu draugu pulku bērnu un jauniešu teātris «Knifiņš» svinēja 15. dzimšanas dienu.

Izrāde jubilejas reizei zīmīga, jo ar meitenīti Ellu, sunīti Totiņu, Dzelzs malkas cirtēju, Putnubiedēkli, Gļēvo lauvu, kuri piepilda savus sapņus, un ar citiem labiem un sliktiem tēliem tā atgādina par tām vērtībām, kuras režisore Rudīte Poča saviem aktieriem mācījusi – nebaidīties riskēt, palīdzēt, līdzi just un katru darbu darīt no sirds un ar prātu. Lai arī burvis izrādījās viltvārdis, izrādei bija divkārt laimīgas beigas – gan pasakā, gan īstenībā. Gan tāpēc, ka galvenie varoņi laimīgi atgriezās mājās, gan tāpēc, ka vēl vairāk nekā stundu «Knifiņš» uzklausīja apsveikumus.

Saņem Atzinības rakstus un suminājumus

Apsveikt kolektīvu bija ieradušies kolēģi no Dailes teātra Mārtiņš Počs, Artūrs Dīcis un Inita Dzelme, Anitas Geidānes muzikālās studijas dalībnieki, deju grupa «Demo», Milzkalnes un Pūres teātru dalībnieki, Tukuma teātris un «Brīvā versija», kā arī Tukuma novada domes, kultūras nama, Mūzikas skolas un bibliotēkas darbinieki.

Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras Atzinības rakstus, Tukuma kultūras nama īpašās grāmatas un Pateicības listes par skatuves mākslas mīlestību saņēma Lāsma Poča, Ieva Sakne, Luīze Jansone, Dārta Balode, Kristīne Jansone, Laine Kupča, Kristaps Bergfelds, Arita Vīziņa, Zane Ozoliņa, Anna Ozoliņa, Madara Vinslava, Arta Pastore, Krišjānis Elviks, Paula Vanaga, kā arī režisori Mārtiņš Počs un Rudīte Poča. Visiem pārējiem tika dāvināti īpašie «Knifiņa» krekliņi. Kad dāvanas bija saņemtas, aktieri teica paldies visiem, kuri ikdienā palīdzējuši tapt un notikt izrādēm – šuvējai Inārai…, mūzikas autoriem Jurim Rozenbergam un Anitai Geidānei, skatuves noformētājiem Intaram Kleinhofam un Anitai Liepiņai, skaņu un gaismu meistariem Ārim Indersonam un Mārim … un šoferim Ilgonim Jermakam.

Mana misija ir atklāt Ameriku

Režisori Rudīti Poču uz sarunu aicinājām pāris dienas pirms jubilejas un vispirms atcerējāmies nedaudz aizmirstus laikus. Piemēram, to brīdi pirms 30 gadiem, kad viņa izveidoja bērnu teātri «Irbēni», jo pēc Irbēniem vai, pareizāk, no Irbēnu bērniem 1994. gada rudenī radies «Knifiņš».

– 15 gadi nav liels, bet nav arī mazs darbības laiks kolektīvam, kurš turklāt ir labi zināms.

– Tas ir tāds padsmitnieka vecums. Es saku, ka «Knifiņš» ir laiks starp bērnību un pieaugušā gadiem kultūras namā. Un tā nu sanācis, ka tiem, kuri no mums izaug, ir iespēja darboties jauniešu teātrī-studijā «Brīvā versija» vai arī amatierteātrī. Savas darbības laikā esam vienmēr piedalījušies skatēs, savulaik ieguvām labākā skolēnu teātra nosaukumu Latvijā, bet ar izrādi «Gaidot ceturto» kļuvām par «Gada izrādes» laureātiem.

– Šī izrāde bija īpaši jums rakstīta…

– Jā, to īpaši «Knifiņam» sarakstīja dramaturģe Valentīna Ozola – mana režisore un skolotāja. Man ir vēl viens viņas darbiņš «Grafiti», taču tam vēl neesmu gatava. Šķiet, lai to liktu skatuves, kaut kā vēl pietrūkst.

– Profesionālā teātrī režisors kaļ, kaļ aktieri un tad priecājas par lietaskoku. Jūs audzināt, audzināt, kamēr pieaug un aiziet…

– Jā, profesionālajā teātrī aktieri izaudzina un tad ar viņu strādā, bet mums katru gadu ir jauni Buratino, un, kad tie izgrebti, viņi no teātra aiziet. Katru gadu septembrī dzīve sākas no jauna – vieni aiziet, citi nāk vietā. Tāpēc vispirms visi apgūst teātra pamatus, ābeci, kas jaunajiem palīdz labāk iejusties.

– Tas droši vien nav vienkārši – pielāgoties dažādiem vecumiem un atrast katram piemērotu repertuāru?
– Sezonā parasti iestudējam divas izrādes, lai varētu iesaistīt visus aktierus – vienu mazāku, vienu lielāku, kā, piemēram, «Smaragda pilsētas burvi», kurā visi nodarbināti un kurā ir pa drusciņai no visām izrādēm – scenogrāfiski un tērpu ziņā. Interesanti, ka nereti izrādi noliekam malā nevis tāpēc, ka tā būtu novecojusi, bet gan tāpēc, ka esam izauguši no tērpiem. Ja gadās tos pašūt lielākus, kā izrādei «Trīs traki truši», kura joprojām ir topā, tad var spēlēt ilgāk.

– Negribētos savu lielo teātri?

– Nē, mūsu lielajiem teātriem un viņu režisoriem ir katram sava niša. Mana misija ir iemācīt teātra mākslu bērniem un visu laiku atklāt Ameriku. Un es neloloju ilūzijas un lielus mērķus, jo zinu – bērns var izdarīt to, kas viņam ir saprotams. Un arī skaidrot varu tikai viņam saprotamā līmenī.

– Ne viens vien bērnu un jauniešu teātra aktieris iegūtās prasmes nostiprinājis profesionāli. Tātad – iegūtās prasmes bijušas nozīmīgas.

– Jā, daudziem tieši bērnu teātrī gūtās prasmes ir noderējušas. Mums ir režisors Imants Jaundzems, aktieri Mārtiņš Počs un Dainis Gaidelis, režisore Inga Siliņa, deju pedagoģe Dace Upmane un citi… Turklāt nav jābūt tikai aktierim vai režisoram. Daudzi, kuri savu laiku bijuši teātrī un strādā pavisam atšķirīgā jomā, atzīst, ka viņiem ir viegli novadīt pasākumus, kontaktēties, var sevi pasniegt kā labu speciālistu darba devējam utt. Nereti sākumā bērni nevar pateikt ne vārda uz skatuves, bet paiet laiks, un to vairs pat manīt nevar. Es vienmēr saku, ka skatuves malā tu esi Jānis, Pēteris vai Anniņa, bet uz skatuves – atveidotais personāžs. Un bērns teātrī jūtas savādāk, jo te neliek atzīmes, te visi dara vienu un to pašu, te katra atveidotā etīde ir katra paša patiesība un, kurš var pateikt, ka tā ir pareiza vai nepareiza…

– Personāžs izaudzina cilvēku?

– Varbūt. Un tieši tāpēc es nevaru paņemt izteikti negatīvu darbu. Pat ja jāspēlē kaut kas negatīvs, slikts, jāmāk no šī tēla aiziet. Tas jāiemāca.

– Ko jums pašai dod teātris?

– Es nevarētu 8.00 atnākt uz darbu un 17.00 aizslēgt kabineta durvis… Man nekad nav miera – prāts nemitīgi meklē pielietojumu kleitai, pogai, skaņai, kustībai, sajūtai… Patiesībā eju pa dzīvi kā režisors. Vācu iespaidus kā krātuvītē, lai pēc tam atdotu bērnam. Mums, pašdarbniekiem, jāspēj viss; es tikai mūziku nerakstu…

– Vai zināmas nākotnes ieceres?

– Ir iecere iestudēt A. Brigaderes klasisko darbu «Maija un Paiju» mūsdienīgākā versijā. Arī šajā laikā dzīvo Maijas un Paijas, dzīvo slinkais Varis, kura sirds aizmigusi, mums apkārt ir diezgan velnišķīga pasaule, kura ir diezgan nesaudzīga… Mums ir daudz meiteņu nopietnā vecumā, tāpēc jādomā, kā viņas iesaistīt. Tāpat jādomā, lai sižets jaunietim būtu saprotams, lai viņš saprastu, ko dara uz skatuves un varētu uzrunāt skatītāju. Šī luga nav viegls uzdevums, bet negribas dramatizēt tikai pasakas… No otras puses – negribas uz skatuves nest negācijas, runāt necenzētus vārdus; uzskatu, ka skatuves misija ir audzināt, var rādīt negācijas, bet jāparāda arī ceļš, kā no tā iziet. Un tās nav tikai laimīgas beigas; pat skumjās beigās var parādīt izeju, cerību…