16. martā, Lestenes Brāļu kapos leģionāru piemiņas dienā tā sacīja un, ja ne skaļi, tad pie sevis domāja latviešu karavīri. Arī pārējie ap 300 piemiņas brīdī klātesošie cilvēki. Un, protams, arī daudzi politiķi, kuri šoreiz kuplā pulkā spietoja. Vēlēšanas tak teju aizdurvē. Zvejoja veco karavīru balsis.

Saiets nesākās ar skaļu troksni kā allaž – karogotā gājienā no baznīcas, caur vārtiem. Ne vienreiz vien ragu mūzikai skanot. Klusi vadošie un pāris trīs vīri ar Latvijas nacionālo karavīru karogu. Klātesošos pie pieminekļa «Māte Latvija»uzrunāja Nacionālo karavīru priekšsēdis Edgars Skuja. Dieva vārdu teica mācītājs Jānis Smilgainis. Politiķi, partiju lokomotīves izrādījās. Neminēsim. "Viņi tikai te gaisu jauc un šodien te it īpaši vēdī nelaba smaka," sacīja kāds no klātesošajiem leģionāriem, savukārt leģionārs Antons pastāstīja, ka toreiz, 16. martā Volhovas fronte pie Veļikajas upes, kad pirmo reizi kopā cīnījās 15. un 19. divīzijas karavīri, laiciņš bijis akurāt kā šodien. Ne īsti pavasaris, ne arī vairs ziema. Gaiss bijis smagi biezs. Dūmu putekļu pilns. Lielgabalu lodes gaisā atstājušas nāvekļa ceļu un tas lablaiku no zemes bijis redzams. Akurāt kā nāves grāvis.
Ausmas kundze lika puķes puisītim no Ošupes. Ausmas kundze kundzes gados, bet viņas puisītis Modris – mūžīgi jauns. Skaidrs, ka priecājas par pavasara ziediem, savu Ausmiņu. Runāja ar' par pāridarījumu latviešu karavīriem. Par to, ka viņi nav atzīti, saprasti. Negribas par to ne rakstīt, ne domāt. Tā jau visapkārt negāciju gana. Virs kapsētas dzērves pārlidoja. Trīs puisēni ar pūpolu klēpjiem rokās gāja gar kapu kopiņām. Lūkoja, lai visiem tiktu pa zariņam.