Ķemeru nacionālajā parkā taurgovis un zirgi pirmoreiz tika ievesti 2004. gadā Dundurpļavu aplokā. Pirmās ziemas bija grūtas – vairākas govis gāja bojā, zirgi klaiņoja ārpus aploka un arī bez upuriem neiztika… Kā dzīvniekiem klājas šobrīd, braucām pārliecināties klātienē, tiekoties ar galveno pārraugu Andi Liepu. Andis gan brīdināja, ka tālu mežā neiebraukt, būs jābrien…

Kad zirga ādā jāiejūtas…
Bez traktora tiešām līdz Dundurpļavām netikt – uzsalusi sērsna, un tam, kurš smagāks, jābrien kā stirnai. Līdz skatu tornim tieku jau slapju muguru, bet Andis gaida pie taurgovīm – viņā 120 ha aploka galā… Novērtēju, ka pie skatu torņa sniegs līdz žoga augšai un, spriežot pēc zirgu mēsliem, bars šeit labi "palīksmojies" – teju ar bebra cītību apgrauzti pat torņa balsti… Līdz taurgovīm jāšķērso Slampes upīte un divi grāvji. Andis otrā upes pusē ieteic aizdoties līdz iemīdītam ledus tiltiņam (ledus virsējā kārta gan iebrūkot), tomēr vienkāršāk šķiet sekot zirgu pēdām, un… Tā arī palieku soli pirms krasta ar līdz celim iesprūdušu kāju. Jāsmejas par tik komisku tikšanos – tā vietā, lai sasveicinātos, Andis atspēries velk mani no upes. – Krasti visbīstamākie, – viņš lietišķi noteic, kamēr līkņāju, makšķerēdams zābaku.
Šo visu stāstu, lai atainotu kaut mazumiņu pārnadžu sūrās ikdienas sniegotajā klajumā…
Galvenais – lai paēduši un būtu pastaigu vietas
Zirgi apaļīgiem sāniem barojas pie siena atlikuma – mums tuvojoties, sanāk barā, un līdzīgi rīkojas arī govis mežmalā. Šobrīd barā 29 taurgovis un 48 savvaļas zirgi; starp govīm arī seši, septiņi pērnā gada teļi. Lūk, Anda stāsts:
– Kopš vasaras – tpu, tpu, tpu, – neviens dzīvnieks nav nokritis. Meža zvēriem šī ir īpaši smaga ziema, bet, runājot par taurgovīm un zirgiem, apstākļi īpaši neatšķiras no iepriekšējām ziemām. Sniega apstākļi ir grūti, taču, kā sakrita sniegs, sākām dzīvniekus piebarot. Šobrīd taurgovis gandrīz pilnībā pārtiek tikai no pievestā siena.
– Tātad tomēr nespēj dabā patstāvīgi izdzīvot?
– Varbūt izdzīvotu – kāda nokristu, tomēr šādus eksperimentus negribas veikt; mums jau ir pieredze no pirmajiem gadiem, kad nebija skaidrības, cik un ko viņas spēj. Tas, ka dzīvnieki sāktu nīkuļot, nevienam nav vajadzīgs. Tāpēc pēdējos gados kā sniegs pāri potītēm, sākam piebarot. Un, ja sāk barot, tad siens jāved regulāri – nevar būt tāds periods, ka viss noēsts un lopiem jābadojas; līdz ar to man šeit iznāk biežāk būt un sekot līdzi situācijai.
Svarīgi, lai lopiem būtu vietas, kur pārvietoties. Kad strauji sasniga tas dziļais sniegs un pēc lietus izveidojās sērsna, viņiem bija ārkārtīgi grūti iet (tas sabeidz kājas), un tad ir svarīgi ar traktoru izbraukāt pārvietošanās vietas. Protams, aploka ietvaros, taču no viena gala līdz otram un siena izlikšanas vietās! Vēlāk pa traktora pēdām dzīvnieki veido savas takas.
Šie tad divi svarīgākie nosacījumi – lai būtu barība un iebrauktas pārvietošanās vietas. Pēdējā laikā takas iebrauc pat divi traktori, jo sniegs ir tik dziļš, ka traktors ar piekabi nemaz nevar vairs izbraukt; vajadzīgs otrs traktors, kas brauc pa priekšu un izstumj ceļu; vajadzības gadījumā palīdz siena vedējam, kas iebuksējis (tā te nereti notiek).
– Ko iesāksiet, ja kārtīgāk piesals?
– Ja lopi paēduši, tad sals nekaitē, jo viņiem ir bieza vilna.
– Vējainā laikā, kur tveras – mežā vai spiežas barā uz lauka?
– Ne pārāk vējainā laikā labāk atklātā vietā, bet arī mežā ir ieloki, kur patverties – viņi paši piemeklē piemērotu vietu.
Barošana – uz parāda
– Vai ir gadījies aploka tuvumā redzēt kādu plēsēju un pavērot bara reakciju?
– Ir redzētas lapsas lauku pārstaigājam; vilka pēdas riņķo apkārt, bet saticis vēl neesmu. Pagājušā nedēļā uzgāju noplēstu briedi, kurš arī, acīmredzot, nāca pie mūsu izliktā siena. Plēsēji te ir, bet pagaidām zirgiem un taurgovīm nekāda skāde nav nodarīta.
– Pie torņa žogs norauts, redzams – zirgi pabijuši ārā, bet nav aizklīduši… Vai nav risks, ka kādu dienu aizstaigās tālāk?
– Tur bija mazliet cita lieta: pirmkārt, traktors stūma ceļu un radās vieta pastaigām, un pie viena bija sastumta zāle… Nākošā lieta – es centos visus zirgus dabūt ārā uz ceļa un aizmānīt (izliekot pa gabalam siena ķīpas) uz ziemeļu vārtiem – upes otrā pusē, kur viņi pa biezo sniegu negribēja nākt; bet pa ceļu tīri labprāt aizgāja un šobrīd ir upītes otrā pusē, kur varam sienu pievest.
– Kā būs pavasarī, kad sniegi kusīs – dzīvniekiem būs kur palikt?
– Būs, kā iepriekšējos gados, kad puse lauka bija zem ūdens – pāris nedēļas upe būs ārpus krastiem. Tāpēc arī cenšos zirgus un taurgovis dabūt šaipus upītei – meža pusē, jo te ir augstāks (kādreiz raktā grāvja dambis visā garumā) un mežā daudzviet ir pauguri, kur sniegs ātrāk nokūst un var baroties.
– Vai dzīvnieki paši nešķērso grāvjus un upītes?
– Parasti šķērso, bet šoziem neiet pāri; tam ir vairāki iemesli – virs grāvjiem un upes saputinātas milzu kupenas, bet zeme apakšā nav sasalusi; ziemeļu pusē upe ir vaļā un vaļēju ūdeni ar apsalušām malām vai plānu ledu viņi negrib šķērsot. Tomēr puse zirgu bara joprojām uzturas otrā upes pusē un neēd arī mūsu atvesto sienu – pat nezinu, kāpēc; siens līdzās, bet neēd… Tas ir bars, kas aplokā mitinās no paša sākuma – "vietējie". Jaunais bars, ko atvedām pērn, ir tas, kas gāja ārpus aploka un ko izdevās aizmānīt otrā upes pasē. Interesanti, bet pagaidām viņi kopā nav sagājuši.
– Kas jums izlīdz ar sienu un tehniku?
– Juridiskā darīšana ir tāda – zirgi pieder Ķemeru nacionālā parka fondam – sabiedriskai organizācijai, kuras valdes priekšsēdētājs esmu es; līdz ar to visas finansiālās lietas nāk no šī fonda. Taču ar finansēm ļoti žēlīgi – viss pagaidām tiek darīts uz kredīta, jo Lauku Atbalsta dienests visu laiku kavējas ar platību maksājumiem – mēs vēl nevienu santīmu neesam dabūjuši. Fonds pērn pasūtīja nopļaušanu un siena gādāšanu ziemai; šobrīd esam uzņēmušies apmaksāt siena pievešanu un ceļa tīrīšanu, taču tas viss krājas kā parāds. Paldies jāsaka SIA «Kalnāji» vadītājam Vladislavam Butānam par izpratni.
– Bars kopā šķiet visai prāvs – ko tad, ja aploks kļūs par šauru?
– Šobrīd tā ir vēl visai tāla nākotne – pie esošā aploka 120 ha mums vēl ir neiežogotas platības Melnraga rīkles virzienā; ir doma, ka aploku varētu paplašināt, un tad kopējā platība būtu ap 200 ha.
Sērsna – vilku un suņu sabiedrotā
– Vēl pāris vārdos par to, kā jūtas citi dzīvnieki dabā? Vai meža zvēriem vajadzētu palīdzēt?
– Šī ziema visiem dzīvniekiem ir īpaši smaga. Sniegs ir biezs un ar vairākām sērsnas kārtām. Pārnadžiem kaut ko izrušināt grūti, bet par laimi viņi tikai daļēji ir zālēdāji – brieži un stirnas labprāt grauž krūmus un jaunās atvases. Tāpēc vissmagākais jautājums ir pārvietošanās grūtības. Ja vēlaties palīdzēt, varat uz meža ceļiem izlikt sienu vai dārzeņus.
– Speciālistu domas šai ziņā gan dalās – vieni apgalvo, ka stirnas sienu ēd, citi – ka neēd. Kam ticēt?
– Jā, esmu dzirdējis viedokli, ka sienu nevajag dot, bet pusi sava darba mūža esmu nostrādājis medību saimniecībā un visu laiku meža dzīvniekus, tostarp stirnas, piebarojām ar sienu, un nekādas problēmas tāpēc neesmu redzējis. Protams, viņām patīk sulīgāka barība – burkāni, kāposti un kaut kas tāds, tomēr arī sienu labprāt ēd. Neesmu lasījis nevienu pētījumu par to, ka siens būtu kaitīgs.
Bet runājot par piebarošanu māju tuvumā – dzīvnieki labprāt nāk, jo pa ceļiem vieglāk pārvietoties un arī dārzos var šo to pagrauzt, tomēr jārēķinās – ja esi sācis barot, tad kā ar putniem – jābaro regulāri, jo dzīvnieks pierod pie barošanas un pie šīs vietas turēsies. Ja kādu laiku barību neiedos, tas var visai kritiski izvērsties – dzīvnieks novārgs un aizies bojā.
Otra lieta – lai nu saimniekus brīdina suņus piesiet, tomēr laukos allaž kādi suņi apkārt staigā; līdz ar to tāda stirna pie mājas kļūst ārkārtīgi viegli pieejams upuris. Suns, kaut vai spēlējoties, viņu notrenkās un piebeigs šādā veidā. Tāpēc ziemā suņus noteikti vajadzētu turēt saitē. Suņiem tagad viegli skriet pa sērsnu, bet stirnas un brieži stieg iekšā, tāpēc viegli noķerami; arī vilkiem šis ir labs laiks.
– Vai esat fiksējuši, cik parka teritorijā vilku?
– Varētu būt divas ģimenes – šeit, Džūkstes pusē, vecāki kopā ar jaunajiem (jaunie ik gadu četri – pieci vilcēni) apmēram seši – septiņi vilki, un otrs bars pie Valguma. Uzskaiti gan parasti veicam pavasara pusē, tāpēc pagaidām varu vien minēt, bet, manuprāt, ap desmit vilkiem varētu būt.
***
Aplokā tuvāk meža malai vilku pēdas cilpu cilpām – arī izkārnījumi; atpakaļceļu mērojot pa dambi, kā smejies, vieglāk bija iet pa vilku iemītu taciņu. Andis vēlāk atzvanīja un teica, ka arī pamanījies ielūzt…
Pie Engures ezera – mazuļu dzimšanas laiks
Ar Engures ezera dabas parka direktoru Robertu Šiliņu sazinājāmies telefoniski, un viņš bija noskaņots optimistiski: šonedēļ uz aplokiem ceļš izstumts, kritušu lopu nav, gluži otrādi – vakar viens teliņš piedzimis. Ap Engures ezeru izveidoti jau trīs aploki, kur kopumā mīt 59 taurgovis un 18 zirgi. Lopus pieskata un piebaro vietējie zemnieki, bet iebraukt pēdas nav vajadzīgs – dzīvnieki paši ieminot takas. Zirgu pieaugums tik labs, ka vairāki jau aizdoti prom, govīm gan ik gadu ziemā pa kādai nokrītot, bet normas robežās; pamatā tie esot jaundzimušie teļi govīm, kas pirmoreiz dzemdē un kam mazāk piena un pieredzes…