23. augustā norisinājās tautas nobalsošana par likumprojektu «Grozījums likumā «Par valsts pensijām». Lai likumprojekts iegūtu likuma spēku, tautas nobalsošanā bija jāpiedalās vismaz 453 730 vēlētājiem jeb pusei no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita. Taču, kā liecina provizoriskie rezultāti, visā valstī tajā piedalījušies 347 182 vēlētāji, tostarp Tukuma rajonā 9079: 8747 cilvēki balsojuši iecirknī, 332 – atrašanās vietā; 8766 jeb 96.55% balsojuši "par", bet 299 jeb 3.29% – "pret".

Tukuma pilsētas sešos balsošanas iecirkņos savu viedokli izteikuši 3307 balsotāji. Kā tautas nobalsošanas dienā uzzinājām Tukuma 2. vidusskolas vēlēšanu iecirkņos nr. 856 un nr. 859, vēlētāju aktivitāte, salīdzinot ar referendumu par Satversmes grozījumiem, esot zemāka. Citkārt jau 7.00 no rīta, kad tiek atvērti iecirkņi, ļaudis gaidījuši rindā, taču šoreiz pirmie balsotāji sākuši nākt tikai ap 8.00. Arī balsošanai iedzīvotāju atrašanās vietā saņemts mazāk pieteikumu. Lielākā daļa balsotāju – vecākā gada gājuma cilvēki, mazāk jauniešu. Jāpiebilst, ka iedzīvotāji savu interesi par referendumu izrādījuši arī iepriekšējās desmit dienās, kad vēlēšanu iecirknī varēja iepazīties ar likumprojektu un citiem jautājumiem. Daži gribējuši arī paust savu viedokli, taču tas nebija iespējams.

Dzīvošana – pieticīga

Pensionāre Olga Valbaka uz balsošanu atnākusi kopā ar vīru Uldi: "Nācu tāpēc, ka mums ir knapa izdzīvošana. Ja mēs nebūtu divi pensionāri, tad nevarētu iztikt. Man ir Ls 140, bet vīram ir Ls 130 pensija. Lai arī vīrs nostrādājis bezgala daudz gadu, viņš pensionējās tai trakajā laikā, kad neko neaprēķināja. Mēs, piedaloties referendumā, neko nevaram pazaudēt, lai gan vieni sludina, ka to vajag, bet otri – ka nevajag. Kas neriskē, tas nevinnē." O. Valbaka domā, ka ir jādomā par rītdienu, taču viņa arī tagad, šodien gribot dzīvot, nevis tikai iztikt… "Mēs gribam vecumdienas ar godu pavadīt, nevis gaidīt atbalstu no bērniem. Un ko var bērni, kam savi bērni skolā, augstskolā jālaiž?! Cik tas nemaksā! Un vai tad mēs visu mūžu strādājām, lai vecumdienās gaidītu bērnu atbalstu? Vajadzētu taču būt tā, ka paši varētu tikt galā. Un tā nu cenšamies. Protams, ēdam pieticīgi un to, ko varam atļauties, nevis to, ko gribētos. Daudz jāmaksā par zālēm; it kā jau ārsta pakalpojumi ir vien 50 santīmu, bet, līdz ko ej pie citiem ārstiem, tā nauda aiziet. Tā jau nav normāla izdzīvošana, mēs nevaram nekur aizbraukt. Tā nu tagad jāmācās dzīvot."

Neko tādu negaidījām

Jānis un Aija Mačukāni uz tautas nobalsošanu nākuši, lai nodrošinātos. J. Mačukāns uzskata, ka līdz šim neesot bijusi nekāda atšķirība – esi nostrādājis desmit vai 50 gadus, vienalga pensija maza. Viņš līdz 1996. gadam nostrādājis 42 gadus, pavisam 54. Pensija – Ls 150 nesasniedz. Sievai – Ls 119. Abiem zāles vajadzīgas, par dzīvokli jāmaksā, sabiedriskais transports arvien dārgāks. Kaut kā jau galus kopā savelkot, bet vai par tādu dzīvi reiz domāts? "Dzirdam, ka citi brauc ekskursijās; mums no tā nekas nesanāk. Tagad pat, ja aizbrauc uz Rīgu pie ārsta, nekad nevar zināt, cik galarezultātā būs jāmaksā."

Jāteic, neviens vien uzrunātais atzina, ka vecumdienās cerējuši dzīvot tā, kā cilvēkiem pienākas, nevis iztikt no ubaga grašiem, prasīt pašvaldībai pabalstu vai cerēt, ka bērni par šo to samaksās. Vissāpīgāk, ka ēdot un dzīvojot par Eiropas cenām, tālu līdz Eiropas pensionāru līmenim, kas ne tikai spēj pasauli apskatīt, bet spēj sakārtot veselību.

Vecajiem ļaudīm arī ķēries pie sirds, ka it visur tiekot rakstīts – jādomā par nākotni, nākotnes pensionāriem, it kā viņu, tik daudzu veco cilvēku ar minimāliem ienākumiem, šobrīd nemaz nebūtu.