24. oktobris plkst.16.00. Jauniešu centrā «Dzīvesprieks» – svētku gaisotne. Beidzas pēdējie mēģinājumi, un zālē pulcējas esošie, bijušie audzēkņi, darbinieki, atbalstītāji, kā īpašs goda viesis šogad svētkos piedalās Latviešu Virsnieku Apvienības valdes priekšsēdētājs Roberts Millers.

Es brīnos par sauli Latvijā – 
Cik gan tā spoža un jauka,
Kā mirdz tā zirnekļa pinumā
Uz rudenī nokopta lauka!
Tieši šādiem vārdiem sākās gadskārtējie Ražas svētki «Dzīvespriekā». Šogad jauniešu sejās vērojama īpaša atbildība, jo kolektīvs atver savu gada Ražas tīni, savu labo darbu un nodomu krātuvi kā dāvanu Latvijas 90. jubilejai. Goda vietā likta kolektīva veidotā likteņjosta – audzēkņu un darbinieku dzimšanas dati pārvērsti krāšņā ornamentā. Katrs raksts jostā stāsta savu dzīvesstāstu, bet visus kopā vieno atbildība savas nākotnes veidošanā, līdzdalība Latvijas pagātnes izzināšanā. Krāšņo savu roku darinājumu kolektīvs apņēmies dāvināt Valsts prezidentam Latvijas 90. dzimšanas dienā.
Priekā par gadā paveikto ar lepnumu dalās «Dzīvesprieka» direktors Edijs Pētersons, uzsverot, ka labākā "raža" ir centru absolvējušie jaunieši, kas atgriezušies sabiedrībā un no pabalstu saņēmējiem kļuvuši par nodokļu maksātājiem, par apzinīgiem darba darītājiem, saturīgas savas dzīves veidotājiem.
Pasākuma gaitā par darba rezultātiem lauku darbos stāsta SIA “Aizupe" vadītājs Jānis Kleins. Daudz stāstāma, teicama un rādama ir katrai no apmācības nozarēm: krāšņā kokā salapo galdnieku labie darbi, patiess lepnums par tik apjomīgi veiktajiem pasūtījumiem jūtams šuvēju stāstā, kā jautru joku padarīto pasniedz remontstrādnieki, interesantā rotaļā izvēršas virtuves palīgu prezentācija. Aiz jauniešu prieka par padarīto slēpjas grūts, neatlaidīgs ikdienas darbs kopā ar nozares vadītāju un visu pedagoģisko personālu.
Interesanta un sirds stīgu aizskaroša izvēršas ansambļa, ritmikas, teātra un ģitāras pulciņa dalībnieku uzstāšanās.
Svētku kulmināciju sasniedz bijušo audzēkņu pateicības vārdi «Dzīvespriekam».
Millera kunga patiesais izbrīns par tik daudz paveikto, dāvinātās grāmatas Latvijas vēstures izzināšanā un aicinājums kopējai sadarbībai arī turpmāk uzliek pienākumu savus ikdienas uzdevumus veikt pēc labākās sirdsapziņas, ko jaunieši svētku izskaņā izsaka arī savā baltajā solījumā – būt kā baltajai svītrai karogā.