Reiz sen senos laikos kokā dzīvoja tomātiņš. Nu nezin, kā viņš tur bija ticis, jo tomāti jau parasti ģimenēs mīt un pie viena stumbra turas, taču šis nē – šis tomātiņš sēdēja eglē un ar skujām rotaļājās. Sākumā jau viņš bija sīks un zaļš – skujas par tomātzirni tikai smējās, taču vēlāk viņš izauga un mainīja krāsu – kļuva dzeltens. Ne vien skujas, bet visa egle pārbijās:
– Kas tas?! Vai pēc simts nodzīvotiem gadiem izrādās, ka esmu lapegle – man rudenī nobirs lapas? – prātoja egle.
– Es neesmu lapa! Es esmu tomāts! – smējās tomātiņš, un tas egli vēl vairāk nobiedēja. Viņa izsauca ģimenes ārstu. Visu mūžu nebija ārstējusies, tāpēc nesaprata, kas jāsauc, tālab vienkārši sauca:
– Ģimenes ārst! Ģimenes ārst!
Atlidoja sīlis un vaicāja, kas par lietu. Viņš esot hipnoterapeits, tālab eglei vispirms jāizstāsta, kas par bēdu, un tad sīlis izdarīs tā, ka nekas vairs egli nesatrauks.
– Paraug, dakter Sīli, – teica egle, – Man galotnē izaudzis kaut kāds tomāts – transformeris! Bija zaļš, tagad dzeltens – gluži kā lapa rudenī (te egle apraudājās)! Kas ar mani notiks – vai nobirs visas skujas? Vai varbūt augs tomāti un būšu tomātbire? Āhāā – hāhāā, – egle nekautrēdamās iekaucās vēl skaļāk.
– Paga, paga, – teica dakteris Sīlis, – Tagad tavu problēmu zinu. Tu noslauki asaras un ieskaties man acīs; tici – viss būs kārtībā. Egle darīja, kā teikts, un pavērās Sīļa acīs. Sākumā tās šķita melnas, sīkas un spožas, tad tajās kas iegailējās – šī iekšējā uguns pieņēmās spēkā, acis kļuva aizvien sarkanākas, arvien tomātveidīgākas, tad katra acs sasprāga tūkstoš mazos tomātiņos, kas līksmā karuselī riņķoja ap sīļa ēnu un līksmi trallināja:
– Ak, eglīte, ak, eglīte, cik tu gan skaista esi! Tā izskatās, ka tomātu tu Helovīnam nesi!
Un tad acu tomātiņu migla sāka vērpties ap egles tomātu un dziedāja viņam to pašu:
– Ak, tomātiņ, ak, tomātiņ, cik apaļš tu gan esi, tā izskatās, tā izliekās, ka vajag tomātpresi!!!
– Ko viņi tur dzied? Par kādu presi? – tomāts nesaprata.
– Par to, kas spiež tomātu sulu! – iespiedzās Sīlis, un te – skat, – tomātiņš, kā asara, noripoja no egles zara un joza prom, ko kājas nes.
– Fu! – viņš brēca, – Tas nebija mīļi! Es vēl atgriezīšos! Jūs vēl redzēsiet…
– «Zāģi V»,- piebilda daudzpieredzējusī sūna. Bet divas vāveres kaimiņeglē smējās, teju gar zemi krizdamas – turpat stāvēja grozs ar tomātiem un abām šķita, ka Helovīns iesākts gana jautri.