Līdz 10. Saeimas vēlēšanām ir palikušas 53 dienas un astoņas nedēļas. Ir apstiprināti deputātu kandidātu saraksti, un arī mēs – «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» veidotāji – esam gatavi pilnā apjomā pievienoties priekšvēlēšanu maratonam, ievērojot jau agrāk apstiprinātos un labai žurnālistikas praksei atbilstošus principus.

Lai neradītu ne mazākās iespējas un arī aizdomas par slēptās reklāmas iespējamību (reklāmas striktu nodalīšanu no redakcijas sagatavotajiem materiāliem jau paredz likums), kopš šodienas laikrakstā nepublicēsim nevienu rakstu, kurā kā varonis vai komentētājs, avots nepamatoti būtu izmantots kāds no deputātu kandidātiem.

Lai atvieglotu vēlētāju izvēli šajās, mūsuprāt, valstij, tās turpmākajai pastāvēšanai ļoti būtiskajās vēlēšanās, plašākus materiālus (kandidātu un partiju dosjē, svarīgāko iepriekšējās četrgades notikumu pārskatu un izvērtējumu, partiju programmu analīzi) veidosim, sadarbojoties gan ar citu Zemgales reģiona laikrakstu redakcijām, gan ar politikas pētniekiem un pieaicinātiem speciālistiem.

Bet savu darbību priekšvēlēšanu jomā sākām ar diskusijām un pieredzes apmaiņu kolēģu un politikas pētnieku lokā. Pirmo šādu tikšanos organizējām jau februārī, bet galīgos lēmumus par redakcijas rīcību pirmsvēlēšanu laikā "noslīpējām" īpašā seminārā, kas notika pagājušajā ceturtdienā.

Šoreiz piedāvājam nelielu ieskatu par semināru un "mediju virtuvē" notiekošo, ko "ar skatienu no malas" lūdzām aprakstīt mūsu bijušajai kolēģei, tagad izdevniecības «Kontinents» redaktorei un tulkotājai Lienei Akmens.

Atbildības saldā nasta

5. augustā Tukuma ledus hallē pulcējās reģionālo mediju pārstāvji teju no visas Latvijas, lai spriestu par kopīgu (vai – gluži otrādi – atšķirīgu) nostāju Saeimas vēlēšanu gaidīšanas laikā, kad politiķi ir aktīvi kā saule magnētisko vētru laikā un balti kā jēriņi pasaku grāmatās, bet tauta ir apjukusi speciāli pušķotas vai īpaši notraipītas informācijas gūzmā, šķendējas par katru politiski iekrāsotu kadru televīzijā, minūti radio un kvadrātcentimetru drukātos medijos un tomēr – skatās, lasa, klausās.

Priekšvēlēšanu laikā mediji nereti tiek kritizēti par dubļu liešanu un vienlaikus par spalvu spodrināšanu; par bezgalīgajiem politikai veltītajiem atvērumiem un vienlaikus par kādas sevišķi svarīgas informācijas nepublicēšanu; par atteikumiem izplūst mīlīgi ietonētu pseidonotikumu atspoguļošanā un vienlaikus par aizraušanos ar slēpto reklāmu. Un kārtējo reizi medijiem tiek atgādināts, cik atbildīgs ir viņu uzdevums, cik smaga masu apziņas ietekmēšanas nasta un cik varena loma kāda gremdēšanā vai celšanā. Un šādā sarežģītā laikā gluži kā pliķis sejā atskan SPC «Providus» pētnieces Ivetas Kažokas apgalvojums, ka medijiem uzticēties nevar. Vai tiešām?

Kā pasākum ievadā norādīja «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redaktore Ivonna Plaude, tieši tas bijis stimuls organizēt semināru. Lai noskaidrotu, kādēļ šāds apgalvojums vispār dzimis, un saprastu, kā rīkoties, lai uzticību atgūtu, noturētu un nezaudētu. Lai saprastu, kā rīkoties pareizāk, atbildīgāk, ietekmīgāk; kā izpildīt auditorijas vēlmes un vienlaikus neiet tās pavadā; kā neļauties polittehnologu manipulācijām un nezaudēt neitralitāti, objektivitāti un satura sabalansētību.

Nu gluži kā baznīca

I. Kažoka norādīja: "Atvainojos tiem, kurus mans izteiciens aizskāra, bet es īpaši dramatizēju situāciju. Biju domājusi par medijiem, kuriem uzticēties nebūtu vērts. Jo – mediji joprojām ir viena no tām retajām institūcijām līdzās baznīcai, kam Latvijas iedzīvotāji uzticas. Netic Saeimai, valdībai, lielām organizācijām, bet – tic medijiem."

Sabiedrības un politikas pētnieci satraucis fakts, ka medijus uzskata par pērkamiem, jo atklātībā parādās informācija par apmaksātiem sižetiem, kas parādīti bez norādes par reklāmu, un reklāmas industrijas pārstāvji nosaukuši tikai vienu nacionālā mēroga raidorganizāciju (TV-3. – Red.), kur šāda prakse nav iespējama… Bīstamāku situāciju padara arī neskaidrības par mediju patiesajiem īpašniekiem.

«Providus» pārstāve apliecināja, ka arī šogad organizācija veiks slēpto politisko reklāmu monitoringu. "Mēs nevaram pierādīt, kurš materiāls nopirkts, bet varam redzēt tos, kas acīmredzami neatbilst labas žurnālistikas principiem. Piemēram, kandidāts parādās [publikācijā vai sižetā] tikai tādēļ, ka viņa suns ir saslimis." Apšaubāmie sižeti un dažādie fakti parādīšoties īpašā mājaslapas sadaļā. Tikšot aicināta talkā arī Nacionālā radio un televīzijas padome, kas gan esot visnotaļ kūtra savā rīcībā un lēni uzņem apgriezienus, taču šīs institūcijas pienākums ir uzraudzīt raidorganizācijas. Galu galā – padome saņēmusi 40 000 latu no budžeta tieši šāda monitoringa veikšanai. Protams, publikācijas medijos pētīs arī KNAB, taču šī biroja uzdevums ir vākt pierādījumus un sodīt, un tam nepietiek ar aizdomu paušanu.

Vaicāta par mediju uzdevumu priekšvēlēšanu laikā, pētniece uzsver, ka, viņasprāt, pirms vēlēšanām mediju uzdevums ir atgādināt, kas noticis iepriekšējos četros gados. Un svarīgi – neļauties politiķu diktātam, bet pašiem izvirzīt sabiedrībai svarīgas tēmas un par tām runāt. “Diemžēl tajā mediju telpā, kas izveidojusies šobrīd, man nav pārliecības, cik daudzi mediji spēs šo funkciju veikt. Ceru, ka reģionālajiem medijiem to darīt būs vienkāršāk. Varbūt jūs ne tik ļoti ietekmē politiķu, nezināmu cilvēku mēģinājumi iespaidot jūsu saturu."

Izklaides vai analīzi?

Rīgas Stradiņa Universitātes Komunikāciju fakultātes bakalaura studiju programmas «Žurnālistika» vadītāja Anda Rožukalne aizrādīja, ka medijiem šajā laikā jābūt drosmīgiem un noteikti nav jābaidās spert soli, ko uzskata par pareizu sabiedrības informēšanā. “Bet noteikti jāsažmiedz sevi dūrītē – reģionālā prese ir reāli vienīgā ietekmīgā prese, kas attiecībās ar auditoriju palikusi. Tāpēc, iespējams, jums ir viena no svarīgākajām lomām politikas un mediju kompleksā, mijiedarbībā šajā priekšvēlēšanu kampaņā."

Viņa atzina, ka šobrīd mediji ir novājināti, nomocīti recesijā, žurnālisti pārstrādājušies, bet tomēr cenšas saglabāt apziņu par krietnas žurnālistikas kritērijiem. Un tomēr: “Nereti liela daļa mediju pozicionējas nevis pēc vērtībām, bet pēc konkrētiem politiskiem spēkiem, kas samazina viedokļu daudzveidību, plurālisma iespējamību, iespēju saņemt daudzveidīgu informāciju." Pārstrādājies žurnālists nereti uzķeras uz pseidonotikuma āķa, steidz aprakstīt tukšu burbuli, bet neiedziļinās problēmās, par kurām politiķi nevēlas runāt. “Tiek piekopta tā saucamā tūlītējā žurnālistika (Sergeja Kruka termins), kas reaģē pasīvi uz pasviestajām ziņām, bet neko tālāk neredz. Nespēj izprast notikumu." Un tādēļ skatītājs ikvienā TV kanālā redz vienus un tos pašus personāžus, radio klausās atkal tos pašus, avīzē lasa vēlreiz to pašu. Tā vien šķiet, ka Latvijā ir pieci līdz desmit notikumi un tikpat maz cilvēku, kas spēj vērtēt, atbildēt, paziņot… Skumji, ka žurnālists neiedziļinās publiski pieejamos dokumentos, neuzdod neērtus jautājumus, skaidri nepaziņo acīmredzamo. “Un tad nu iznāk, ka žurnālists ir ķermenis, kas pārnēsā diktofonu… Vai vienkārši caureja citu pasviestai informācijai." Kā piemēru pētniece min gadījumu ar B. Flika nopirkto «AirBaltik» preču zīmi, kur, sniedzot informāciju, neviens no žurnālistiem pat nebija meklējis būtiskākos avotus, lai atklātu, ka notikusi klaja nelikumība, kas iesaistītajām amatpersonām var draudēt ar gariem gadiem cietumā vai, labākajā gadījumā – ar atbrīvošanu no amata.

Bet reģionālo mediju lielā loma pirms Saeimas vēlēšanām, kā uzskata A. Rožukalne – īpaši pievērsties tiem vietējiem kandidātiem, kas plašākā mērogā nav pazīstami un kam nacionālie mediji nepievērsīs uzmanību, “riktīgi izpurināt viņus un rakstīt arī to, kam viņš iesitis ar lāpstiņu smilškastē".

Tāpat A. Rožukalne norādīja uz citu problēmu – samazinājušās gaidas pēc nopietna satura medijos, dominē izklaide, novēršanās no realitātes, stresa noņemšana. Ar to jārēķinās, bet vienlīdz spēcīga ir arī vēlēšanās saņemt informāciju. Un tad A. Rožukalne secina: “Kur teikts, ka priekšvēlēšanu laiku nevar taisīt izklaidējošu?" Piemēram, var pasniegt politisko procesu kā joku, kā pārsteigumu, kā izklaidi, kurā var iesaistīties arī pats vēlētājs.

Protams, jārēķinās ar to, cik aktīvs grib būt lasītājs, skatītājs un klausītājs; uz kāda viļņa ir vēlētājs – grib iesaistīties vai pasīvi vērot no malas; grib dzirdēt, redzēt un saprast vai iebāzt galvu smiltīs un paziņot, ka “man tā politika riebjas". Ko darīt medijam? Izpatikt vieniem un izklaidēt; izpatikt otriem un sniegt analīzi, skaitļus, diagrammas, labo un slikto darbu uzskaitījumu? Norādīt, ka arī politiķi daudz laika iegulda mediju kritizēšanā, nomelnošanā, tādējādi mazinot uzticību godīgam žurnālistam?

A. Rožukalne secināja, ka būtu svarīgi analizēt partiju programmas un retoriku; ne tikai saturu, bet arī to, kā runā. Kādēļ politiķi tik bieži lieto vārdu “mēs"? (Tātad – nav gatavi uzņemties atbidību.) Ko liecina abstraktās frāzes un izplūdušie solījumi? Kāpēc priekšplānā izvirza vienu notikumu, problēmu, nevis citu? Ja programmā, žurnālistuprāt, ir tikai tukši salmi un ūdens, tad tas arī kaut trīs dienas pēc kārtas jāatgādina (nevis jāpārdrukā abstrakti solījumi un spožas frāzes). Un galvenais: “Novēlu jums – pašu aktivitāti, pašu rīcības programmas un kritēriju izstrādi. Un par to stāstīt savai auditorijai, lai tā saprot, kādēļ tas mums ir svarīgi."

Kas ir labs kandidāts?

Nevalstiskās organizācijas «Delna» pārstāve Līga Stafecka stāstīja par iespējām, ko viņi sagādājuši vēlētājam. Piemēram, par jauno resursu www.kandidatiuzdelnas.lv. Par sadaļu, kurā publicēti pēdējo četru gadu notikumi “nevis sociālajā politikā vai nacionālajos jautājumos, bet pie tēmas, kas ir mūsu lauciņš, – korupcija, laba pārvaldība". Tur būšot lasāma bilance par lielākajiem korupcijas skandāliem, amatpersonu blēdībām, pretrunīgiem grozījumiem likumos u. tml.

Viņa norādīja uz vairākām it kā vienkāršām, bet tajā pašā laikā ļoti sarežģītām problēmām. Piemēram, jautājums: “Kas ir labs deputāta kandidāts? Pamēģiniet paši uz to atbildēt! Jā… Un kādam tam jābūt?" Izrādās, uz šādu jautājumu var saņemt it kā saprotamas, atbildes, piemēram, ka deputātam jābūt godīgam, gudram, spējīgam aizstāvēt tautas, spējīgām aizstāvēt savu viedokli. Godīgums deputāta īpašību saraksta galvgalī ir visās aptaujās, bet, kad citā pētījumā, kas veikts vēl maijā, vēlētājiem jautāts, kurš politiķis, viņuprāt, pašu nosauktajiem labo īpašību kritērijiem visvairāk atbilst, tad saraksta otrais – labākais (pēc N. Ušakova) bijis A. Lembergs, vien trešā vietā atstājot premjeru V. Dombrovski.

Un vēl pētniece uzdod retoriku jautājumu: “Vai vēlētājs atceras, par ko balsojis iepriekšējās vēlēšanās?" Un esot daudzi, kas to neatceras! “Mēs gribam kaut ko mainīt, bet grūti to izdarīt, ja neatceramies, kā paši konkrētās situācijās esam rīkojušies. Šis ir īstais brīdis pievērsties ne tikai programmām, bet arī vēlētājam, atmodināt sajūtu, ka ne visi ir blēži. Nevaram prasīt no politiķiem lielu atbildību, ja paši neatceramies, ko esam ievēlējuši," sacīja L. Stafecka.

Kāpēc šīs vēlēšanas ir svarīgas

Žurnāla «Ir» redaktore Nellija Ločmele-Tjarve stāstīja semināra dalībniekiem visnotaļ profesionāli sīkas detaļas par to, kāda, viņasprāt, ir reģionālo mediju loma, kādi ir tās uzdevumi šajā vēlēšanu kampaņā un kā tos praktiski īstenot. Viņasprāt: “Ir mediji, kuriem nevar uzticēties, un tur nav ko diskutēt; un ir mediji, kuriem var uzticēties. Nevar visus mest pār vienu kārti." Galvenais – strādāt, lai šo uzticēšanos nezaudētu.

N. Ločmele-Tjarve uzskata: “Šīs vēlēšanas ir būtiska izvēle par to, kas notiks Latvijā. Politiskie notikumi skaidri signalizē, ka Krievija ir mainījusi savu taktiku attiecībā uz Baltijas valstīm un ļoti cenšas tikt pie valdības un politiskiem spēkiem, ko var kontrolēt… Domāju, ka visas lielākās problēmas radušās Latvijā no tā, ka bijusi pieeja pie Ventspils naftas trubas, iespēja noslaukt kaut ko, bet neradīt normālu ekonomiku, kurā var ražot un attīstīt reālu piedāvājumu. Tagad pavērsiens ar «Ventspils naftas» un citu uzņēmumu pārdošanu ir konkrēts pagrieziens, kā Krievija turpina savas ietekmes palielināšanu. Ar to šīs vēlēšanas būtiski atšķiras no iepriekšējām. Tātad svarīgi – [medijiem] nevis iegrimt sīkumos, bet parādīt šo lielo bildi, kāpēc un kas ir svarīgi un kāda ir izvēle."

Un ir tikpat svarīgi tirpināt kandidātus par šādām nozīmīgām tēmām: ekonomiskā attīstība un budžets (ir jāapzinās, ka jebkurš paziņojums par iespēju nepildīt starptautiskajiem aizdevējiem dotos solījumus, kas tikai mūsu pašu labā doti, ved mūs pretī jaunai bedrei), sociālā sfēra, sociālās sistēmas ilgstspēja (ir jāapzinās, ka pašreizējā sociālo garantiju sistēma turpmāk vairs pastāvēt nevar, tai līdzšinējā izskatā naudas vairs nav, tāpēc tā ir jāmaina), izglītība, demogrāfiskā bedre, veselības aprūpe, enerģētika kā valsts neatkarības nodrošinātāja (nedrīkst aizmirst valsts kursu uz zaļo enerģētiku un neatkarību no Krievijas resursiem), reģionu attīstība, infrastruktūra, ideoloģiski svarīgais jautājums par ārpolitiku. Un vēl N. Ločemele-Tjarve, domājot par priekšvēlēšanu laiku, aicināja reģionālos medijus piekopt tā saukto viena medija politiku, rakstīt ar domu, ka ir vienīgais informācijas avots sava reģiona vēlātājies, jo daudzviet tā arī ir.

Tā ir visu vēlētāju atbildība

Būtiskākais secinājums – tā ir milzu atbildība – redakcijā izlemt, ko lasītājs grib lasīt un kas viņam vajadzīgs apdomātai izvēlei, un to tad arī publicēt. Vai cilvēks laikraksta slejās grib redzēt tikai “vietējos", “savējos" kandidātus? Vai grib vēl un vēlreiz lasīt “lielo vāvuļotāju" sacerējumus? Vai intervijas par kandidāta bērniem un suņiem? Vai varbūt nopietnus, analītiskus rakstus par ekonomikas peripetijām un ārpolitikas sarežģījumiem? Pētīt diagrammas vai lauzties cauri emocionāli piesātinātiem apcerējumiem? Cik nopietni vērā ņemams apgalvojums, ka “man tā politika riebjas", ja politisko diskusiju reitingi tomēr ir paši augstākie?

Tā vien šķita, ka par vienotu platformu semināra dalībnieki nevienojās un iezīmēja atšķirības izraudzītajā virzienā, tēmu izvēlē un metožu izmantošanā, bet vienlaikus arī, pasmeļoties idejas no kaimiņa. Un tad nu, manuprāt, lasītājam jāizmanto savas tiesības ietekmēt medija saturu – paust savu attieksmi un vajadzības vēstulēs, telefona zvanos. Un tas jādara jau šodien.

Bet skaidrs ir viens – 2. oktobrī jāaiziet uz Saeimas vēlēšanām! Ir 1239 Latvijas iedzīvotāji, kas pieteikušies startēt 13 sarakstos, – viņi tā saprot savu uzdevumu valsts nākotnes veidošanā. Un ir 1 532 851 vēlētājs (dati 2010. gada 1. jūnijā; tostarp Tukuma novadā – 24 267, Engures novadā – 6 298, Jaunpils novadā – 2 137 un Kandavas novadā – 7 556), kuriem jāizvēlas, kā iesaistīties priekšvēlēšanu kampaņā, un jāsaprot, ka vēlēšanas nav izklaide, iespēja nopelnīt vai nepatīkams pienākums; tās ir mūsu reālais un dažbrīd vienīgais instruments, kā ietekmēt notikumus savā valstī.