Mežu izzušanas nodarītais kaitējums globālajai ekonomikai izmaksā vairāk nekā pašreizējā banku krīze, liecina pēc Eiropas Savienības pasūtījuma veikts pētījums, kurā izvērtēti naudas izteiksmē tie "pakalpojumi", ko daba cilvēkiem sniedz par brīvu, piemēram, tīra ūdens resursu nodrošināšana un ogļskābās gāzes absorbēšana.

Strauji sarūkot mežu platībām, šie "bezmaksas pakalpojumi" vairs nav pieejami un cilvēcei atliek divas iespējas. Viena – ieguldīt līdzekļus mākslīgu ūdenskrātuvju būvē, siltumnīcefekta gāzu piesārņojuma samazināšanā un tādu pārtikas resursu audzēšanā, kas kādreiz cilvēkiem bija pieejami par brīvu. Otra – iztikt bez tā visa. Tomēr dārgi maksā gan viens, gan otrs variants, un īpaši smagi nākas ciest trūcīgākajai cilvēces daļai.

Mežu izzušana gada laikā naudas izteiksmē izmaksā no diviem līdz pieciem triljoniem dolāru, teikts pētījumā "Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika", ko savas nesenās ES prezidentūras laikā ierosināja veikt Vācija un kam līdzekļus devusi Eiropas Komisija.

Kā raidsabiedrībai BBC sacījis pētījuma vadītājs, Vācijas Bankas ekonomists Pavans Suhdevs, dabas vides zudumi krietni vien aizēno zaudējumus finanšu tirgos. "Tie ir ne vien lielāki apmēru ziņā, bet arī ilgstoši, jo tupinās gadu no gada," viņš piebildis. "Ja Volstrīta līdz šim brīdim saskaņā ar dažādām aplēsēm finansiālajā sektorā zaudējusi vienu līdz pusotru triljonu dolāru, patiesība ir tāda, ka saskaņā ar pašreizējiem ātrumiem mēs ik gadus zaudējam dabas kapitālu divu līdz piecu triljonu dolāru apmērā," viņš piebildis.

Pētījuma pirmā fāze tika pabeigta maijā, kad darba grupa paziņoja savu atzinumu – mežu samazināšanās izmaksas līdzinās aptuveni 7% iekšzemes kopprodukta. Otrajā fāzē paredzēts pievērsties citām dabas sistēmām.

Daudzas valstis, kompānijas un globālās organizācijas jau sākušas atvēlēt līdzekļus mežu saglabāšanai, un iedīglī pat iezīmējusies zināma tirdzniecības sistēma dabisko ekosistēmu attīstīšanā – pēc analoģijas ar oglekļa dioksīda kvotu tirdzniecību.

Tiesa gan, dzirdētas arī ētiska rakstura iebildes pret dzīvās dabas novērtēšanu tīri finansiālā izteiksmē vien. Tomēr izteikts arī pretarguments – desmitiem gadu ilgie aicinājumi saglabāt bioloģisko daudzveidību kā vērtību pašu par sevi nav bijuši pietiekami iedarbīgi, tāpēc acīmredzot jāmeklē cits ceļš.

Grūti pateikt, vai Suhdeva argumenti atradīs dzirdīgas ausis politiķu vidū pašreizējā saspringtajā finansiālajā situācijā, tomēr viņš atzinis, ka valdība un uzņēmēji jau sākuši viņā ieklausīties un pat jautāt, kas šai ziņā būtu darāms.