Reiz sen senos laikos dzīvoja aļģe Elektra. Tuva radiniece elektriskajām spuldzītēm, taču spuldzītes vēl nebija izgudrotas, toties Elektra – kur auga, tur spīdēja. Viss būtu jauki, taču aļģes dzīve nebija viegla – te kāds jūras plēsoņa to gribēja aprīt, te precinieki – jūras zirdziņi, jūras gurķi, astoņkāji un citi – saradās; spēja aļģe tik izlocīties. Retajos miera mirkļos viņa apdomājās, ko tad dzīvē bij paveikusi, un nācās skumjās noliekt galvu. Nekā, nekā paliekoša – bērnu vēl nebija, un viņa tikai locījās, locījās un izlocījās… Taču kādu reiz, kad viņa atkal bij veiksmīgi izlocījusies no kāda aļģu zvejnieka, Elektra apdomājās: – bet varbūt tā ir viņas īpašā spēja? Ne katrs augs tā prata locīties, par zivīm un citiem zemūdens neradījumiem pat nerunājot. Varbūt bija pēdējais laiks kļūt slavenai, nodibinot Izlocīšanās skolu vai vismaz kursus? Aļģei tā šķita laba doma, tālab turpmākās divas nedēļas viņa ikvienam, kas gadījās tuvumā dziedāja: "Es – aļģe Elektra, varbūt ne diža, bet diži lokos. Ja vēlaties kļūt lunkans un lokans, apmeklējiet manus locīšanās kursus." Pirmie aļģes aicinājumu sadzirdēja jūras zirdziņi. Viņi nosprieda – ja jau Elektra teicas esam tik lokana, tad redzēsim, kā viņa izlocīsies, kad visi gribēsim viņu precēt!?
Tā arī notikās – sapeldēja jūras zirdziņi aļģei pakārt un balsī lūdzās: "Elektra, preci mūs! Preci, preci gan!" Elektra palocīja galvu un bilda: "Par kādu preci jūs runājat?" "Ne par preci, bet precēšanu!" – iesaucās jūras zirdziņš Fifofnijs. "Tad par kādas preces precēšanu?" Elektra bija neatlaidīga. "Mēs gribam tevi precēt!" brēca jūras zirdziņi, "Vai vēlies kļūt mūsu sieva?!" "Kur ir sieva?" Elektra turpināja tēlot nesaprašu un darīja to tik ilgi, līdz jūras zirdziņi bija gatavi no dusmām uzsprāgt. Tādu muļķi viņi negribēja precēt! Kur vēl kādos kursos iet! – Taču tad Elektra gluži kā atmodās un teica: "Bet redzat, kā izlocījos?! Nāksiet uz kursiem, jūs mācēsiet tāpat…."
Tā jūras zirdziņi pieteicās kursos un pēcāk viņiem sekoja arī jūras gurķis un jūras menca, un korallis Čaučradziņš, kurš jutās pavisam nelokans. Elektra visiem pieteica sapulcēties piektdienas vakarā pie – nu jā, pie viņas, jo, lai cik lunkana, tomēr aļģe dzimto vietu nepameta.
Ko tad Elektra saviem skolniekiem mācīja? Uz muļķīgiem vai netīkamiem jautājumiem atbildēt ar vēl muļķīgākiem un vēl glupākiem. Aļģe mācīja, kā uzbrucēja spēku pavērst pret viņu pašu, vien maigi plīvojot; kā pazemīgi liekties, kā laipni valodu vērpt un… Njā, savu pēdējo noslēpumu, kā ar sapņainu skatienu ikvienu pārvērst padevīgā vergā, aļģe tomēr neatklāja. Nevar taču atstāt sevi bez ieročiem.
Turpmāk vēl.