Bet īstais Ernests, kas jutās it labi, ka žurnālisti viņu vairs netraucē, tomēr bija noraizējies par līdzinieka likteni. Jau trīs dienas no Divdeguņa nebija ziņu, un tas nesaderēja ar viņa dabu. Ernests – īstais, domīgs pakasīja pakausi un šausmās sarāvās – tur atkal kaut kas auga!!? Izauga pirksts – rādītājs. Kad Ernestam Nr. 1 sagribējās redzēt Ernestu Nr. 2, pirksts rādīja virzienu, kur Ernestam Ernestu meklēt. Labi, ka pirkstiņš izauga matains un bija pieķemmējams, tā ļaudis par pārmaiņām neko neuzzināja. Ernests sekoja pirkstiņam (tas bungāja pa pakausi tajā pusē, uz kuru bija jādodas), bet pa ceļam prātoja:
– Re, savajadzējās man Ernesta, un pirkstiņš-rādītājs izauga? Bet varbūt pirms dalīšanās es ar kaut ko pārlieku gribēju?
Padomāja Ernests un saprata, ka tā no tiesas bija – viņam bija grūti pa jumtiem kāpelēt un viņš bija prātojis, cik labi, ja viņam būtu izdarīgs palīgs… Bet, ja ar domu spēku šie brīnumi notikās, tad jau – tad jau varbūt arī Divdegunim ir tāds spēks? Apstājās Ernests īstais un domās teica līdziniekam:
– Ja esi ķezā, lai tev izaug viss, kas vajadzīgs, lai no ķezas izkultos.
Šajā laikā Aizkrauklē slepenās laboratorijas visslepenākajā operāciju zālē ap galdu, uz kura gulēja Divdabis, bija sapulcējušies jau piesauktie mediķi. Vairākas diennaktis viņi bija pētījuši Divdabja analīžu paraugus un atzinuši visu normas robežās. Nu viņi bija gatavi iet dziļāk – ķirurgs Lāčplēsis māņticības pēc noskūpstīja skalpeli, vēl uzmeta skatienu mierīgajai Divdabja sejai un pārsteigumā noelsās:
– Re, Divdabim degunā caurumi!
Mediķi vērīgi palūkojās uz abiem deguniem, un tiešām – tie vairāk atgādināja stabules vai kādus svilpauniekus. Kā viņi tā padomāja, tā līdz ar Divdeguņa mierīgajiem elpas vilcieniem telpā ieskanējas liega melodija.
– Salsa? – minēja Auseklis.
– Nē, valsis! – teica Kurbads.
– Ko jūs puiši? – teica Laimdota. – Tā ir lēnā salsa…
Visi mēmi palocīja galvas un, savādas varas pārņemti, lēni lēni iesāka lēno salsu.
– Tas ir kā Sprīdītī… – murmināja Kurbads. – Tie viņa deguni ir kā tā burvju stabule. Kamēr skan, tikmēr jādejo…
Dejošanas maratonā visilgāk izturēja ķirurgs Lāčplēsis – vēl sešas stundas pēc tam, kad kājas atteicās klausīt, viņš tupēja uz grīdas un ritmiski šūpoja bikšu staras. Pēc tam arī viņš iemiga bezatmiņas miegā. Bet Ernests Divdegunis atvēra savas acis un, it kā nekas nebūtu noticis, turpinot spēlēt liego melodiju, pameta karabāzi. Visi, kas ceļā trāpījās, dejoja, dejoja un dejoja vēl ilgi pēc tam, kad Divdegunis jau bija projām. Salsa tiešām bija laba.
Turpinājums sekos.