Tas notika ļoti sen – skursteņslauķis Ernests reiz uzkāpa augstā jumtā, ieskatījās dūmenī, un tad – viņam iespēra zibens. Tas izšāvās Ernestam caur kreiso ausi – pa labo laukā un tālāk caur visam dūmenim līdz pat aukstās zupas katlam. Aukstā zupa, kas bija biešu sārta, kļuva par zilu pupiņzupu, bet Ernestā kopš šī brīža kaut kas mainījās. Nākamajā rītā viņam ieniezējās paduses, bet pakasot – vī, manu dieniņ! – tur atklājās mazas roķeles. Pa stundām vien tās stiepās garākas un garākas, līdz trešās dienas vakarā Ernestam bija izaudzis otrs roku pāris. Pēc tam vīram ieniezējās deguns, un viņš nemaz negaidīja – skrēja pie ārsta. Ārsts skrēja pie citiem ārstiem, atskrēja arī žurnālisti, un galu galā tika rīkots referendums par to, ko darīt. Lielākā daļa tautas un arī medicīnas speciālistu uzskatīja, ka viss, kas no jauna saradīsies, jānogriež. Nu nestaigās taču cilvēks ar diviem deguniem? Ernestam arī šķita, ka divi deguni vienai sejai ir par daudz, tomēr viņš vēlējās sākumā pamēģināt kādu smēri vai ziedi.
Izauga vīram uzreiz divi deguni – viens pa labi no deguna, otrs pa kreisi, un tad ieniezējās ausis. Ik pēc stundas Ernests kāpa mucā ar īpaši niknu pretkārpu līdzekli, taču stāvoklis neuzlabojās. Ieniezējās pirkstu starpas, pakausis, pēdas un viss pārējais. Ārsti un puse pasaules iedzīvotāju gaidīja, ar ko tas viss beigsies, bet beidzās vienā naktī – no Ernesta atdalījās otrs Ernests, tikai dubultā – ar diviem deguniem, ausīm un tādā garā. Īsts neradījums, kas tomēr runāja un domāja tieši tāpat kā īstais Ernests, tikai divtik aktīvi. Un tikai pašsaprotami, ka drīz vien avīzēs stāstus par to, kā jūtas īstais Ernests, nomainīja daudz aizraujošāki raksti par Ernesta Divdeguņa (tā viņu iesauca) varoņdarbiem. Ar diviem deguniem, četrām acīm, ausīm un vispār visu divreiz vairāk viņš spēja paveikt cilvēkam neiedomājamas lietas; piemēram, sēžot vilciena pirmajā vagonā, noklausīties tenkas, kas tika runātas pēdējā vagonā; lidojot (lidmašīnā) virs mākoņiem, ieskatīties cilvēku mājokļos un pat lasīt avīzes, ko cilvēki uz zemes parkos šķirstīja (turklāt spēja lasīt uzreiz četrās dažādās vietās). Mjā, diktam jau zinātnieki alka Divdeguni izpētīt, taču pirmie pasteidzās militāristi. Nelaime tik tā, ka viņi nespēja nekrietnas lietas sarunāt, jo Divdegunis tās dzirdēja pat caur superbiezām durvīm un atteicās darīt jebko, kas palīdzētu radīt jaunus ieročus. Un tad pulkvedis Krēsliņš superdziļā bunkurā uzrakstīja zīmīti ģenerālim Šperriņam, kurā bija teikts, ka Divdegunis jāsazāļo un pēc tam jāizpēta – ja nu tomēr citplanētietis izrādās? Tā arī notika – Ernests iedzēra sazāļotu kafiju, un viņa četras acis aizvērās uz nedēļu. Snaudošais brīnums slepeni tika nogādāts slepenā militāro eksperimentu laboratorijā Aizkrauklē, kur ap viņu sapulcējās viss pagrīdes medicīnas zieds – kardiologs Auseklis, dermatologs Kurbads, ķirurģijas spīdeklis Lāčplēsis un arī uroloģe Laimdota; visi pieredzējuši mediķi ar patriotiskiem segvārdiem. Viņu mērķis bija atklāt Divdeguņa dalīšanās noslēpumu, un tā arī tika nosaukts slepenais projekts – «DDN». Pulkvedis Krēsliņš personīgi uzraudzīja projekta virzību.
Turpinājums sekos.