Klīst tautā nostāsti par koka puisēnu, kurš vienā zemē saukts par Pinokio, citā – par Buratīno, taču nekas nav dzirdēts par viņa gandrīz māsu – skārda meiteni Ceļazīmi.

Arī stāstam par māsu ir savs sākums – tai laikā, kad tēvocis Karlo tik ļoti sailgojās dēla, ka ņēma un izdrāza to no pagales, viņa kaimiņš tēvocis Kapone ar sparu uzgūla savām skārda grieznēm (tas tāds triks, lai skārds vieglāk grieztos) un izgrieza skārda meitu. Kapone bija vienkāršs vīrs, tāpēc arī meita padevās tāda vienkārša – trijstūraina.

Ievērojis, ka Karlo izvedis savu pagales dēlu pastaigā, arī Kapone ņēma meitu rokās un izveda dārzā svaigu gaisu ieelpot. Ievērojis, ka Karlo ar dēlu sarunājas, arī Kapone uzrunāja meitu. Viņš tai teica tā:

– Mīļo meitiņ, kopš pašas dzimšanas tu man esi tāda klusa. Saki, vai tev kaut kas trūkst?

Kaponem šķita, ka meita viņa rokās nemierīgi sagrozās, tālab vīrs vērās, vērās savā bērnā, līdz pār viņu nāca apgaismība – viņš taču meitai nav iezīmējis ne muti, nekā! Vai tad jābrīnās, ka bērns klusē!! Ar steigu vīrs sameklēja tik baltu krāsu, kāda piedienētu vien Sniegbaltītei, un uzzīmēja meitai baltus matus, tad iekrāsoja sārtus vaigus un nolika uz žoga, lai žūst. Un, ko domājies – tālāk notika trakas lietas.

Minās kaimiņš Alfredo ar divriteni garām un, sārtvaidzīgo bleķa gabalu ieraudzījis, satraucās:

– Kas tam Kaponem padomā!? Kāpēc uz žoga tādu uzlicis?? Tā laikam ir zīme. Bet kam?

Sabremzējās Alfredo, un labi ka tā, labi ka tā, jo nākamajā mirklī no šķērsielas izdrāzās vispirms Roberto, tad – viņa vērsis, tad – viņa sieva, tad – viņa māte un vēl brēcošu bērnu bars. Kad šis viesulis aizbrāzās projām, Alfredo ar šausmām padomāja, kas gan būtu noticis, ja viņš laikus nebūtu pavācies malā. Ar pateicību viņš iedomāja Kapones zīmi. Nu ļoti derīga zīme.

Līdzīgi gadījās arī kaimiņam Ernesto, kas klusām bija snaudis grāvī ielas pretējā pusē. Kā pamodās vīrs, tā tūlīt sarkano briesmoni ieraudzīja.

– Vaīīī! – iekaucās Ernesto un metās bēgt, un kopš tā laika stiprus dzērienus vairs nelietāja.

Nepagāja ne divas dienas, kad viss ciems jau runāja par Kapones jauko zīmi. Cilvēki viens pēc otra nāca pie vīra un stāstīja, no kādas nelaimes viņa zīme pasargājusi, bet Kapone klausījās un klausījās, līdz nosprieda, ka viņam varētu būt daudzas šādas meitas un katru varētu novietot tādā vietā, kur tā vairāk noderētu.

Tā, mīļie, jaukajā Sicīlijas novadā radās pasaulē pirmās ceļazīmes – vispirms trijstūrainas, tad apaļas, tad kvadrātainas un tad vēl visādas, taču visas tās Kapone sauca vienādi mīļi – par meitiņām. Ja ieraugāt kādu, nedariet pāri, bet ņemiet vērā, ko tā teic.