Un tad notikās tā, ka Linenāls, podziņa Zeltainā, Saspraude un podziņa – Lāča acs, vienā balsī bilda:
– Nāc, Kaktu Spēks, kas kritušās lietas kustina, un dari mūs dzīīīvas!!
Iešalcās visā paplauktē tāda kā applausu vētra – putekļi bailēs apķēra viens otru jo cieši – un tad – iečīkstējās grīdlīstē mazas durtiņas un pa tām iznāca vēl mazāks rūķītis.
– Kurš sauca Saimnieku? – viņš prasīja.
– Mēs, – bailīgi, bet apņēmīgi atbildēja abas podziņas, Saspraude un Lineāls.
– Kam saucāt? Vai zināt, ka nieku dēļ Saimnieku traucēt nedrīkst! – bargi teica rūķītis, un, atbildi nemaz negaidīdams, piebilda: – Tūlīt, tūlīt Saimnieks pats ar jums runās. No kreisās krūšu kabatas viņš ķeksēja laukā sīku pudelīti, taču – ak, vai! – pudelīte izslīdēja no viņa strupajiem pirksteļiem un ar spalgu paukšķi nokrita zemē; uz grīdas nopilēja mazs tintes traipiņš, taču tas ātri savācās – pagrābājās pudelītē un izvilka lērumu lietu – burkānorandžu skruļļu parūku, sarkanu degunu un salātzaļu triko. To visu uzvilcis, traipiņš teica:
– Es esmu Kaktu pavēlnieks. Tev, Rūķīt, par to, ka nometi manu stikla pili, šogad atvaļinājumu neredzēt, un nu man oma sabojāta, tāpēc labvēlību negaidiet! Ko teiksiet?!
Podziņa Zeltainā sastomījās un pārvaicāja:
– Kā – oma sabojājās? Man omīte – podziņa Skrambule mēdza tikai reizēm apaukstēties vai saīgt, kad sauli pusgadu neredzēja, bet nekad nesabojājās…
– Ak, ar kādu bērnu dārzu man darīšana!? – novaidējās Kaktu Pavēlnieks: – Sakiet aši, ko vēlaties?
– Mēs gribam kustēties! – vienā balsī sauca paplauktes iemītnieki.
– Nu, tā kā putekļi – kur caurvējš pavelk, tur iet? – Jā, ka tik kustēt! Mums apnikusi tā paplaukte, – teica Saspraude.
– Nu, lai iet, – teica Kaktu Pavēlnieks: – Tikai šodien manas burvju spējas ir ierobežotas – pieejams tikai Sliežu vējš. Ja ņemsiet to, jūs visu laiks vilks uz sliedēm.
– Tas nekas, – attrauca Lineāls, kurš sevī ar juta kādu līdzību ar sliedi.
– Ka tik kustēt! – vēlreiz korī nokurkstēja pārējie.
– Ar Kaktpalīgu! – noteica Kaktu pavēlnieks, pamāja gaisā ar mazo pirkstiņu, un tūlīt, skat, paplauktē iečabējās Sliežu vējš.
– Sliedes sauc! – tas žužināja, un gan Lineālam, gan Saspraudei, gan abām podziņām pēkšņi kļuva tik viegli – visi slīdēja no paplauktes laukā cerībā satikt cilvēkus un būt noderīgi.
Turpmāk vēl.