Tukuma Raiņa ģimnāzijas direktore Gunta Aumale šodien svin dzimšanas dienu. Apaļu kā saule liepu ziedēšanas laikā, kā saulespuķes un kā kliņģerītes, taču pavisam neievērojamu no pašas viedokļa. Un tomēr. Lai arī ar smaidu direktore teica, ka reiz līdzīgā brīdī no žurnālistiem izdevies izsprukt, šoreiz nolēmām viņu kārtīgi iztincināt, jo zinājām – viņa ir ne tikai izcila pedagoģe, skolas vadītāja, bet arī laba mamma meitām Dacei un Zanei, vecmāmiņa Agatei, Emīlijai un Ričardam un rūpīga meita savai mammai.

Pirms sarunas gan G. Aumale atzina, ka visu dzīvi dzīvojusi pēc principa: "Dod, Dieviņ, otram dot, ne no otra mīļi lūgt!" To ievērojusi gan skolā, gan mājās, un tas lielā mērā noteicis viņas attieksmi pret dzīvi.

Raiņiem piederīga

– Kuru vietu jūs saucat par savu dzimto?

– Esmu tukumniece… Nu varbūt ne gluži – manas pirmās bērnības atmiņas saistās ar Irlavu, kur mamma dzīvoja virs vecās bibliotēkas otrajā stāvā. Kad man bija trīs gadi, tēvu pārcēla uz Tukumu darbā. Mācījos Raiņos, pēc tam augstskolā, un, kad skolai bija vajadzīgs latviešu valodas skolotājs, Pēteris Kokins atbrauca uz sadali un mani paņēma. Tā nu iznāk, ka visu mūžu esmu Raiņiem piederīga.

– Un tā visus šos gadus?

– Bija viens vājuma mirklis. Dzīvojām Sarkanarmijas, tagad Talsu ielā, vienistabas dzīvoklīti ar plīti vienā malā un sekciju dzīvokļa vidū. Vienā pusē gulēja mamma, bet otrā mēs, jauns laulāts pāris. Vienudien uz skolu atnāca Jānis Moruss no partijas komitejas un teica, ka viņam vajag darbinieku, kam dod trīsistabu dzīvokli. Piekritu un nostrādāju tur piecus gadus. Ja man jautātu, vai es to darītu vēlreiz, tad – jā, darītu. Es savām acīm ieraudzīju to, kam, dzīvodama grāmatu un ļoti godīgu cilvēku pasaulē, nekad nebūtu ticējusi. Komitejā ieguvu pieredzi un līdz saknēm uzzināju, kas ir partija. No sākuma man bija iluzora pasaules uztvere, jo visi komunisti Raiņa skolā bija vienreizēji un krietni cilvēki – Ausma Reķe, Milda Reķe, Pēteris Kokins, Vaira Pūce, Maiga Arbeitere, Anna Smirnova, Dzintra Šmite. Viņi partijas pirmorganizācijā nenodarbojās ar ideoloģiju, bet ar reālo skolas darbu. Kad mani aicināja iestāties partijā, man bija priekšstats, kādiem komunistiem jābūt, tāpēc to darīju ar prieku un lepnumu. Arī uz partijas komiteju gāju ar prieku un lepnumu. Zināju gan, ka savu dzīvokli atstrādāšu un reiz skolā atgriezīšos, bet tobrīd pretestības manī nebija.

– Sākāt skatīties ar partijas komiteju vienā virzienā?

– Kur saskāros ar klaji negodīgu rīcību, varbūt skatījāmies vienā virzienā, bet daudzas citas lietas likās pārspīlētas, piemēram, ka visi lēmumi ir slepeni. Pēc tam ieraudzīju arī vienaldzību un cinismu. Ne no visiem. Lai ko saka par J. Morusu, uzklausot cilvēkus, viņš bija ļoti sirsnīgs un līdzjūtīgs. Taču pienāca brīdis, kad sapratu, ka jātiek prom… Parasti gan tik viegli to neļāva, bet es gluži vienkārši sāku gaidīt Zanīti.

Melotu, ja teiktu, ka toreiz kļuvu par pārliecinātu pretkomunisma cīnītāju. Nekādā ziņa ne, bet sevī to skaidroju, ka, tāpat kā jebkurā organizācijā vai sabiedrībā, ir labi un slikti cilvēki, tā ir labi un slikti komunisti.

Redziet, manā ģimenē daudz kas tika noklusēts, jo mamma gribēja mani pasargāt un par veciem laikiem nestāstīja. Tikai, kad stāstīju par visām šīm pretrunām, uzzināju, ka mani onkuļi bijuši izsūtīti – viens Padomju armijā, otrs Vorkutā, ka mamma bijusi aizsardze…

Skola nav upuris

– Jūs un skola – vai tas ir nodalāmi vai nešķirami?

– Ja teiktu patiesību, mani uzskatīs par darbaholiķi ar atvirzēm. Zināt, es tveru skolas godu tāpat kā savu… taču atzīstu, ka ilgu laiku manā dzīvē bijušas nepareizas prioritātes – skola un tad ģimene. Vecākā meita Dace, kurai dzimšanas diena ir 10. jūnijā, praktiski nevienu jubileju nav piedzīvojusi, jo šajā dienā parasti ir 9. klašu izlaidums. Kad taisījos nebraukt uz viņas izlaidumu augstskolā, jo tajā laikā vidusskolu beidza man ļoti mīļa klase un direktoram izlaidumā jābūt, pirmoreiz meitas teica: "Mammu, mums jau tā nav dzimšanas dienu, vai tiešām arī šoreiz nebūsi kopā ar mums!?…" Tad man pirmoreiz kāds tā kā ar āmuru iedeva pa pieri. Aizbraucu uz meitas izlaidumu un savā skolā atgriezos, kad izlaidums bija pusē. No kādas mammas gan dzirdēju pārmetumu, ka direktore nav varējusi izlaiduma runu pateikt…

Bet neesmu šo situāciju uztvērusi kā upuri. Man ļoti patīk skola, ļoti cienu cilvēkus, kas tur strādā un ar kuriem visu mūžu esam kopā. Jā, skolas gods ir mans gods. Kad redzu mūsos pašos vainu, tas tik ļoti sāp, it kā kas slikts manā ģimenē būtu noticis, jo vieta, no kurienes esi nācis – māja, skola, pilsēta, ir tavs pamats.

– Un tomēr jūs sakāt, ka prioritātes – vispirms darbs, tad bērni, ģimene – ir aplamas.

– Aplamas.

– Bet jaunie cilvēki nereti ir izvēles priekšā – labi atalgots, tuvs darbs vai ģimene, kas arī mīļa. Un grūti dabūt līdzsvaru.

– Katram ir jāizdara izvēle. Ja dzīvotu skolas dzīvi vēlreiz, vairāk laika atlicinātu bērniem. Paldies Dievam, ka viņiem bijuši labi skolotāji un ka man nav problēmu, bet tādos apstākļos viss varēja būt citādi. Prioritātēm jābūt: bērns, ģimene, sirdij tuvs darbs, bet nekādā gadījumā ģimeni nevar upurēt darbam.

– To jūs noteikti sakāt arī tiem vecākiem, par kuru bērniem jārunā un kuru kļūdas jālabo?

– Jā. Īpaši šodien, kad bērniem ir tik daudz informācijas, iespēju un vilinājumu… Vecākam savs bērns ļoti jāsargā, jāpatur redzeslokā, jāzina, ko viņš skatās un ko dara.

Stingrības vietā – pieredze

– Aptaujājot bijušos audzēkņus, viņi atzina, ka jūs esat zinoša, taču arī stingra un ļoti prasīga skolotāja; dažam labam pat pēc daudziem gadiem no jums ir bail… Kā ar šodienas skatu šo prasīgumu vērtējat?

– Pirmais lūzums notika, kad piedzima bērni. Pirms tam man likās dabiski sestdienā uzdot izlasīt «Karu un mieru» – līdz pirmdienai. Jo ko gan bērns mājās darīs?… Otrreiz savu stingrību pārvērtēju, kad mani bērni bija vidusskolēni. Tad sapratu, ka esmu pārlieku stingra un ne vienmēr pietiekami iejūtīga. Lai gan – dažkārt skolēns man, bargai un stingrai, kaut ko stāstīja, bet man ļoti vajadzēja neapsmieties… Jo man nav dusmu, saprotu, ko un kāpēc viņš darījis. Bet padomju laiks tāds bija – lai bērnu noturētu rāmjos, stingrība un bardzība bija norma.

Mans skolotāja ideāls bija Pēteris Kokins, aiz kura stingrās ārienes bija pavisam cits cilvēks un man bija iespēja to redzēt. Taču gan jau šis ideāls zināmu lomu nospēlēja… Bet tie skolēni, kas pie manis mācījās, saprata, ka velns nav tik melns, kā mālē. Nevar sevi pilnībā aizliegt – literatūra jau parāda, kāds esi… Otra lieta – man no tēva mantots ļoti nopietns ģīmis un smags skatiens. Tāpēc reizēm īpaši jāsmaida, lai bērns nedomātu, ka dusmojos; tāda man tā seja ir. Bet es negribu sevi attaisnot. Noteikti tā būs bijusi jaunības darba kļūda, tagad es domāju citādi.

– Varbūt stingrība bija pašaizsardzība, maska, vēlme sevi pasargāt…

– Tā varētu būt. Tajā laikā mēs skolēnam nedrīkstējām īpaši rādīt, ko domājam. Tomēr biju pārliecināta, ka stingrība iemācīs jaunietim stāju, mugurkaulu, liks atbildēt par nodarīto; zināju, kā ir pareizi un kā – nepareizi, bet nebija vidusceļa. Ar ilgu darba pieredzi esmu atradusi citu ceļu. Pat ja saruna nav viegla, ir svarīgi atstāt vārtiņus vaļā, lai pēc tam nebūtu grūti to turpināt.

Ar varas makti pie lasīšanas

– Par jūsu spēju piespiest lasīt grāmatas klejo nostāsti. Taču daudzi atzīst, ka tieši tāpēc, ka piespiesti, nav palikuši muļķīši. Kā jums izdodas piespiest iemīlēt Raini?

– Redziet, šī rīcība manī ir no mana augstskolas literatūrzinātnes pasniedzēja Vitolda Valeiņa, kurš nu jau ir aizsaulē. Ar viņu reiz debatējām, kā panākt, lai skolēns izlasa grāmatu, un pasniedzējs teica, ka sākumā vajag piespiest ar ļoti nežēlīgām metodēm, spiest tik ilgi, kamēr grāmatu nav grūti izlasīt. Kad piespiež, jādod grāmatas, kas patīk. Šķiet, V. Valeinim bija taisnība, jo 12. klasē vairs neviens nav jāspiež. Līdzīgus vārdus pārdomās par Dziesmu svētku nākotni nesen izteica diriģents Arvīds Platpers, atzīstot, ka mūzikas stundām jānotiek kaut vai piespiedu kārtā, lai pēc tam nav grūti dziedāt… Tā patikšana nāk tad, kad kāda lieta ir labi zināma.

Kad skolēni brauca uz teātri, par to liku desmitnieku, lai gan tas bija pedagoģiski aplam. Sākumā viņi tiešām brauca desmitnieka dēļ, bet, kad saprata zemtekstu, kad redzēja vairāk nekā notika uz skatuves, desmitnieks vairs nebija vajadzīgs. Un tā visu mūžu esmu darījusi – sākumā ar varas makti un ar drastiskām metodēm piespiedusi… Ja varētu ieinteresēt bērnus ar interesantām grāmatām, ceļš būtu citāds, bet literatūra sākas ar Liventālu, Dinsberģi un «Mērnieku laikiem»… Man retais ir teicis, ka viņam patīk «Mērnieku laiki», bet, kad «Zaļajā zemē» tiek garām Brīviņa braucienam, šī grāmata patīk daudziem, jo tur tas latvieša raksturs ir iekšā.

– Ko jūs vislabprātāk lasāt?

– Esmu izlasījusi tik daudz, ka reta grāmata, reta teātra izrāde mani patiesi aizrauj – pieredze ir ļoti liela. Mani drīzāk aizrauj nevis tas, par ko ir grāmata, bet – kā tas ir uzrakstīts un parādīts. Nupat izlasīju angļu rakstnieka Iana Makjuana grāmatu «Sestdiena», kas stāsta par turīgu ārstu, kurš pēc traģiska gadījuma ģimenē pavisam citādi paskatās uz pasauli. Sižets ir visnotaļ banāls, bet mani saista, kā galvenais varonis skata pasauli. Jāsaka gan, ka tā grāmata lasās tikpat grūti, kā Brīviņa ceļojums. Man patīk Alberts Bels, viena no mīļākajām grāmatām ir «Cilvēki laivā», Imants Ziedonis. Vai, piemēram, Rainis, ko atklāju tikai, kam man bija pāri 30.

Vidusskolā Raini ir grūti saprast, bet man to palīdzēja atklāt skolotāja Vaira Pūce, kurai varu pateikt lielu paldies. Būdama diezgan šerpu, kategorisku un prasīgu raksturu, viņa arīdzan lika ļoti daudz lasīt. Reiz viņai par spīti iemācījos no galvas vienu cēlienu no «Hamleta» vārds vārdā…

– Bet teicāt, ka Raini sapratāt tikai pēc 30…

– Jā. V. Pūce mācīja «Jāzepu un viņa brāļus», bet tur teiktos vārdus:

"Ļauj sevim pāri darīt, jo tu liels! Un sevi neaizstāvi, jo tu stipris! Un citu nesamin, jo tu to spēj! Bet pacel citu, un tu celsies pats," sapratu tikai pēc 30. Piemēram, ko nozīmē vārdi – un sevi neaizstāvi, jo tu stiprs… To ir ļoti grūti izdarīt.

Vairākkārt gribējies paiet malā

– Šķiet, darbā esat uzlikusi ļoti augstu latiņu. Bet vai nav gribējies reizēm tā viegli pateikt – pie velna visu!…

– Ir. Tu dari, dari, tad kāds pasūdzas, atbrauc Izglītības valsts inspekcijas pārstāvis, rok, meklē, ko esi izdarījis aplam. Kur nav paraksta, vajadzīgā teikuma instrukcijā… Tas noved līdz baltkvēlei. Nākamais – skolu akreditācija. No latviešu valodas mācīšanas šogad aizgāju, jo sāku gatavoties akreditācijai 2009. gada rudenī. Tam vajag ārkārtīgi daudz nopietnu dokumentu, un nevaru uzkraut stundā ejošam skolotājam vai ārkārtīgi atbildīgam direktora vietniekam tās tukšības, kas šais papīros jāraksta, kā to paredz normatīvie akti. Trešais iemesls, kāpēc man reizēm liekas – visu pie velna – rodas tad, kad redzu, ka skolotājs pārslodzē, varbūt sava īpatnējā rakstura vai pedagoģiskas neveiksmes dēļ kļūdās un, kad saprotu, ka neko nevaru līdzēt. Ja nonāku konfliktsituācijā starp vecāku un neveiksmīgu skolotāju un ja zinu, ka skolotājam nav taisnība, tad jūtos šausmīgi vainīga. Protams, mēģinu savu skolotāju attaisnot, bet … mēs taču esam bērniem un vecākiem, mūsu pamatuzdevums ir dot viņiem kvalitatīvu izglītību, tikai bieži vien nav, ar ko to izdarīt. Tajā vainas un bezspēcības apziņā gribas aiziet. Vai tad, kad nezinu, kurš ies fizikas, ķīmijas stundā, kurš mācīs bioloģiju, un tanī pat laikā nejūtu nekādu valsts atbalstu – ar visu jātiek galā vienai.

– Bet jūs esat cīnītāja.

– Grūti pateikt. Dzīvē tā bijis, ka nozīmīgas cīņas bija jāizcīna vienai jau no agras jaunības, līdz ar to manī izveidojusies apziņa, ka pašai ar visu jātiek galā.

Nezinu, vai tā bija cīņa, bet esmu gājusi arī uz nepatiesību un meliem. Kad cēla sporta zāli, zināju, ja neizgrozīšos, ēku neuzcels – bijām tikuši līdz jumtam, bet vairāk nebija naudas. Un tad toreizējam «Komforta» vadītājam Atim Zirdziņam meloju, ka dome solījusi par visu samaksāt, bet domes priekšsēdētājam Jurim Šulcam teicu, ka Zirdziņš sola celt un naudu gaidīs. Protams, ilgi tas nevarēja iet, un meli nāca gaismā. Tā ir bijusi vienīgā reize, kad J. Šulcu redzēju tik dusmīgu. Un, kad viņš pavisam nopietni piesolīja mani nodot tiesai, sapratu, ka tā būtu pareiza rīcība… Bet – tad jau bijām zem jumta.

– Zinu, ka par savējiem iestājaties vienmēr, bet vai nav nācies vilties?

– Ir nācies, bet – tā vai tā – kad man būs iespēja, palīdzēšu. Tas gan vairs nav modē, bet uzskatu, ka darba devējs ir gādnieks par savējiem. Ja cilvēks skolā jutīs stipru aizmuguri, viņš varēs droši strādāt.

– Vai šāda attieksme jūs nevājina, kad jāpieņem strikts lēmums un kādam kolēģim jāpasaka, ka ceļi šķiras?

– Savā mūžā esmu četras reizes to pateikusi, un to atceros kā melnu murgu. Jo vecāka kļūstu, jo grūtāk to izdarīt. Tas ir mans vājums, atzīstu, jo dažkārt tas izdarīts novēloti.

– Šāds teikums, iespējams, jāsaka arī skolēnam?

– Jā. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt vecākus, kas pieņem vārdus – mēs netiekam galā ar jūsu bērnu tāpēc, ka viņš tam neļaujas. Bet es saprotu, ka nav briesmīgāka brīža, kad par savu bērnu kaut kas tāds jādzird. Sirds tad plīst pušu. Citi vecāki tad atnāk kaujas pozīcijā un noliek mani pie vietas… Izraudos, un turpinu, kā iesākts.

Tu vari galvu vai mantu pazaudēt, bet ne godu

– Vai vajadzējis iestāties par savu ģimeni, objektīvu apstākļu dēļ aizlikt vārdiņu par meitām, kas mācījās jūsu skolā?

– Šajā ziņā biju barga. Nekad mūžā neesmu mācījusi savus bērnus, nekad neesmu sēdējusi eksāmenā, kad viņi atbild, nekad neiejaucos par klasēm vai skolotājiem. Konfliktos pagāju malā. Ja nu galīgi traki gāja, teicu, ja ģimenes gods nav no svara, sūtīšu viņas uz Kandavas internātskolu, kur man ir pazīšanās. Mums bija tāda noruna – tu vari galvu pazaudēt, tu vari mantu pazaudēt, bet godu – ne. Kad no ģimenes aizgāja tēvs, visas trīs vienojāmies, ka goda lietām jābūt līmenī.

– Reiz, kad skolā tikāmies, jūs atvainojāties, ka nevarat izslēgt mobilo tālruni, jo mamma ir smagi slima un ļoti uztraucaties. Zinām, ka tagad viņai klājas labi.

– Saprotiet, ja mamma nebūtu likusi dzīvē saprast, ka izglītība ir vienīgais, kas ļauj izsisties, man nebūtu tā visa, kas ir. Tas viss ir viņas nopelns. Jā, man bija jāstrādā katru vasaru, arī pie bagātiem radiem par vēdera tiesu, bet viņa iemācīja, ka viss, ko sasniegšu, būs tas, ko izdarīšu pati. Tagad mammai ir 90 gadu, un viņa jūtas labi, taču bija brīdis, kad, pateicoties dakterēm Bētiņai un Strižko, viņu no gultas izcēlām.

– Šajā sarunā stāstījāt, ka pret meitām bijāt stingra. Vai tāda pati esat pret mazbērniem?

– Absolūti ne. Visas manas pedagoģijas teorijas paputējušas vējā. Ja vecāki zinātu, cik viņi ir jauki, tad pa priekšu būtu mazbērni un tikai tad bērni… Ir tā, ka man ir atļauts viņus mīlēt un mums kopā ir ļoti labi. Skatoties uz viņiem un redzot, kā manas meitas audzina savus bērnus, pamanu, ko pati darīju nepareizi.

– Vai nedomājat, ka viņas kaut ko dara nepareizi?

– Domāju, ka viņas atkārto mani un tas ir nepareizi. To arī pasaku, bet viņas prot ar vieglu ironiju man atbildēt: "Kā teiksi, māt!" Tai brīdi saprotu, ka pamācu, un tūlīt beidzu. Protams, viņu skatījums uz bērnu audzināšanu ir citādāks – meitas prot labāk salāgot stingras prasības ar izpratni. Es dažkārt biju par daudz šerpa. Tomēr viņas mani ir paturējušas par labāko draudzeni…

– Dzimšanas diena ir īpaša diena. Ko jums tā nozīmē?

– Man tās nekad nav patikušas, jo tad jārūpējas par sevi, respektīvi, jāgādā, lai viss notiktu godam – pašai jāpošas, piemēram. Man labāk patīk gādāt par citiem. Tāpēc šo dzimšanas dienu rīkoju ar prieku, lai būtu kopā ar kolēģiem, ar kuriem visu mūžu blakus esmu strādājusi, un bērniem – tā ir mana ģimene.

Bet, atgriežoties pie jūsu jautājuma par sajūtam dzimšanas dienā, gribu piebilst dažus vārdus. Patiesībā, drusku baidos, jo esmu māņticīga, bet … Tā pa lielam, kā manas meitas nepareizi latviski saka, man dzīvē ir kolosāli veicies – esmu saņēmusi izglītību, kas man ir vajadzīga darbā un patīk, mana skola ir lielākā daļa manas dzīves, man ir izaugušas feinas meitas, mana mamma ir piedzīvojusi 90. gadu jubileju, man ir jumts virs galvas, man ir ļoti daudz iespēju palīdzēt citiem tajā, ko es zinu. Esmu saņēmusi daudz cieņas apliecinājumu no saviem skolēniem. Vai tad tā nav laime?!