13. martā Tukuma kultūras nama Kamīnzālē draudzīgā lokā tika atklāta Madaras Kosolapovas (kā pieteikts – jaunā talanta) gleznu izstāde. Uzreiz jāteic – Madara visticamāk ir no jauno ģēniju paaudzes, tāpēc apcerēt to, kas viegli un reizē pamatīgi nācis, nav vērts (ko gan teikt par Dieva doto?)…

No ģipša galvām nenobijās

Vārds Madarai: – Iesāku 2. klasītē, kad skolotāja Tīna (Valentīna Celmiņa) pateica skolotājai Guntai (Guntai Čivlei), ka ir tāda Madara, kas ies pie viņas zīmēt. Tā arī viss sākās. 2004. gadā atvērās Mākslas skola un skolotāja Gunta biedēja – būs jāzīmē ģipša galvas! Tad nu spriedu – iet vai neiet? Nu aizgāju! Tagad jau smiekli – kas tā ģipša galva bija? Trīs nodarbības…! Mākslas skolā mani uzreiz no pirmā kursa pārcēla trešajā (bijām mēs tāds pulciņš) un 2008. gadā, pabeidzot Upīšu skolu, pabeidzu arī Mākslas skolu. Tad bija tāds neliels tukšums – kas tagad būs, kas notiks? Sirsniņā bija sapnītis par arhitektiem, bet aizgāju uz Raiņiem – mīļās draudzenes Ievas Mileikas skolu. Tur mācos joprojām – šogad 12. klasē. 10. klasi sākot, iestājos Tukuma Mākslas skolas Jauniešu studijā; gleznot negāju, bet tikai zīmēt pie skolotājas Guntas Čivles. Tā arī tapa izstādīte – pateicoties Kultūras namam. Ko vēl vairāk vēlēties, kā pašai savu personālizstādi!

Pieci jautājumi Madarai

– Kāpēc sauc sevi par zīmētāju?

– Jo es zīmēju. Jau trešo gadu vairs negleznoju – tikai zīmēju. Krāsas zīmējumos parādās tāpēc, ka ir tāds dvēseles stāvoklis, ka gribas traukties uz āru. Bija tumšais periods, bet tagad atkal gribas krāsas – pati uzlieku uzstādījumu un zīmēju ko un kā patīk. Krāsās sanācis mazāk izpausties.

– Kas šobrīd darbos interesē?

– Esmu sākusi tematiskos darbus, kur gribu zīmēt sev tuvās lietas. Tā šogad tapa darbs ar trim pulksteņiem (visi no teātra rekvizītiem); dzeguzes pulkstenis rāda laiku, kad pati sāku kūkot – 1.15; vēl ir skolas laika un teātra mēģinājumu laika pulkstenis. Par teātri varu teikt – ja tu piedzimsti ar uzvārdu Kosolapovs, tad esi teātrī, kā likts; tur nav divu domu. Teātrī mēs, bērni uzaugām un esam tajā joprojām.

Vēl ko gribēju akcentēt – parakstu. Pirmais paraksts ir pie diplomdarba – tagad kauns uz to skatīties, bet nu parakstā esmu ietvērusi arī gada skaitli. Es lepojos ar saviem darbiem un tāpēc arī parakstos.

Tagad ir radusies doma par jaunu izstādi – tajā gribu vairāk dzīvo: cilvēkus, dzīvniekus, augļus, augus, puķes.

– Kāpēc?

– Apnikuši tie akadēmiskie darbi, kad tikai apsēžos un zīmēju uzstādījumu. Es to māku, bet zinu, ka varu vairāk – tas ir izaicinājums. Es gribu vairāk un labāk.

– Vai ģimenē esi vienīgā tāda – ar zīmētājas talantu?

– Zīmētāja esmu tikai es. Vecākais brālis ir pabeidzis Mūzikas skolā saksofona spēles klasi. Jaunāka māsa ar brāli arī diezgan aktīvi – visi esam dejojuši tautiskajās dejās un vēl visi spēlējam teātrī. Ar mammu piektdienās ejam uz volejbolu.

– Vai nevēlies turpināt mācības Mākslas akadēmijā?

– Man ir pārāk tehniska galva. Mums ģimenē visiem ir labas galvas – matemātika, fizika labi padodas; brālis mācās Tehniskajā universitātē un es saprotu, ka tikai ar radošajiem priekšmetiem man nepietiks – tāpēc neiešu arī uz inženieriem; gluži bez radošā arī nevaru. Arhitekti šķiet labs vidusceļš.