Pirms svētkiem uz sarunu par Lieldienu laiku aicinājām Jaunpils draudzes mācītāju Jāni Smilgaini. Uzdevām viņam arī tos neērtos jautājumus, kādi rodas cilvēkiem ceļā pie Dieva.

– Lūdzu vispirms īsumā iepazīstiniet ar sevi.

J. Smilgainis: – Kalpoju Lestenes, Džūkstes un Jaunpils draudzēs. Lestenē – apmēram gadu, bet Jaunpils draudzē šīs būs astotās Lieldienas; sākumā biju evaņģēlists, bet pērn tiku ordinēts par mācītāju. Pats dzīvoju Irlavā – tas īsumā par sevi.

– Tātad par mācītāju kļuvāt salīdzinoši nesen – ko darījāt pirms tam?

– Ar dažādām lietām nodarbojos. Biju uzņēmējs – savulaik Irlavā bija savs jogurta cehs. Ar uzņēmumu notika tas pats, kas šobrīd ar Latvijas valsti… Ir brīži, kad dzīvē nākas pieņemt negaidītus lēmumus. Un mana pievēršanās Dievam bija pavērsiens par 180°C. Lai gan aicinājumu kalpot jutu jau agrāk, vienkārši uzņēmuma izputēšana palīdzēja pieņemt šo lēmumu.

– Vai, jūsuprāt, bizness ir savienojams ar kristīgo morāli?

– Domāju, ka arī veiksmīgs uzņēmējs var vadīties pēc augstas morāles kritērijiem – manuprāt, tur nav pretrunu. Dievs jau redz un kontrolē arī šīs lietas – ne tikai to dzīves daļu, kas saistās ar baznīcu.

– Kāds bija ceļš līdz mācītāja amatam?

– Īstenībā šo skolu vēl neesmu pabeidzis – kopš 2000. gada mācos Lutera akadēmijā Rīgā. Tā ir baznīcas darbinieku garīgā mācību iestāde. Uzsākot mācības, mani aicināja palīgā Jaunpils mācītājam Jūlijam Neimanim (tolaik viņš bija apslimis), un tā arī sākās – viena, otra draudze… Tagad kalpoju arī Struteles draudzē, kas pievienota Jaunpils draudzei.

– Ticības uz zemes dažādas – kāpēc izvēlējāties tieši luterisko baznīcu?

– Gribētu teikt, ka ticība ir tikai viena. Viss, šķiet, sākās ar to, ka vecāmamma bērnībā aizveda uz luterāņu baznīcu.

– Dievu nevar saprast ar prātu – tas jāsajūt. Kā jums notika šī atklāsme?

– Dieva atklāsme, protams, ir intīms pārdzīvojums. Te piepildās tas, ko raksti saka – pievēršanās Dievam nereti notiek, kad cilvēkam ir problēmas un dažādi pārdzīvojumi, kas liek pārvērtēt visu dzīvi; kad, prasti sakot, saproti, ka esi daudz "ziepju savārījis", tu meklē kādu atrisinājumu un izlīgumu. Es baznīcā ienācu Atmodas laikā – mani kristīja un iesvētīja Sātu baznīcā 1990. gadā.

Dievs runā caur Bībeli un man Viņš atklājās tieši tā – lasot rakstus, lasot Bībeli.

Piemēram, prātā aizķeras kāda rindiņa no Bībeles un tā tevī skan – tu to pārdomā, apceri un kādā brīdī vienkārši saproti, ka tas ir teikts tev. Tā 80. gados, kad vēl gāju skolā (tajā laikā gājām uz baznīcu, lai spītētu aizliegumiem), prātā aizķērās Ziemassvētku lasījums no Jāņa evaņģēlija: "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību." Šie vārdi manī burtiski iesēdās, un es tos apdomāju – šajā vienā teikumā ir ļoti daudz pateikts gan par cilvēku, gan Dieva attieksmi pret cilvēku… Var teikt – jā, man tā bija Dieva balss, taču katrs to sadzird citādi.

Dzīvības – nāves un vērtību robežšķirtne

– Ko teiksiet par Lieldienu laiku – kā sajust un sagaidīt Lieldienas?

– Lieldienas savā ziņā ir robežšķirtne. Jau pats nosaukums – Lielā diena vēsta, ka tie ir lielākie un nozīmīgākie svētki, lai gan televīzijas reklāmās nav kristīgā aspekta. Kāpēc Lieldienu simbols ir ola? It kā taču tikai pārtikas produkts, tomēr Lieldienās arī dziļi kristīgs augšāmcelšanās simbols – ola, kas ārēji līdzīga akmenim, bet no kuras šķiļas dzīva radība. Lieldienas nozīmē dzīvības uzvaru pār nāvi – to, ko Kristus ir paveicis, izpirkdams mūsu grēkus.

– Kā jūs savās draudzēs sagaidīsiet Lieldienas?

– Man šajā dienā būs visai pamatīga slodze – četri dievkalpojumi – Jaunpilī, Strutelē, Lestenē un Džūkstē; ik pēc divām stundām, sākot no 10.00; un būs arī Lielās Piektdienas dievkalpojums. Rīkošu arī tādu pasākumu kā lūgšanu nakts – pēdējā gada laikā dažādu konfesiju kristieši nāk kopā (kas savā baznīcā, kas – vienkārši mājās), lai no 22.00 līdz 7.00 vienotos lūgšanā par valsti, tautu un garīgo atmodu. Šī lūgšana notiks naktī no piektdienas uz sestdienu.

– Pastāstiet, kā īsti notiek lūgšanu nakts?

– Ir gan klusuma laiks, kad katrs lūdzas individuāli, gan arī Bībeles lasījumi, kopīga lūgšana un dalīšanās pārdomās – tas ir interesants notikums. Pirmoreiz lūgšanu nakts notika pērnā gada nogalē, un tad man likās – kā mēs to visu un varēsim, taču, kad paskatījos pulkstenī – o, jau divi!? Laiks nemanot aizlidojis… Tas ir ļoti interesants Dieva klātbūtnes piedzīvojums. Mēs arī dziedājām dziesmas un lūdzāmies, un tajā brīdī arī Dievs pasaka priekšā, par ko vajag lūgt.

– Bet vai lūgšanas līdzēja – pagaidām šķiet, ka valstī iet visai raibi…

– Jā, iet raibi, bet kāpēc? Tas, kas notiek ekonomikā un sabiedrībā, ir stipri saistīts ar mūsu vērtībām – iznākums ir likumsakarīgs. Var teikt, ka mēs tiekam purināti kā koki, lai atbrīvotos no sausām lapām, un tad nu katram jāizvērtē, kas dzīvē ir būtiskākais. Kas ir tas, bez kā īstenībā varam iztikt un kam skrienam pakaļ…? Dzīve jau paiet ārkārtīgā steigā, taču visi uzstādījumi ir pašu iedomāti. Cieņā ir jaunības kults: mums visu vajag jaunu – jaunas mašīnas, jaunāku ķermeni un izskatu, bet kāpēc to tā vēlamies? Acīmredzot, kaut kur zemapziņā tomēr jūtam, ka katra diena mūs nes tuvāk nāvei un vēlamies no tās izbēgt. Taču tas nav īstais veids, kā to darīt – īsto ceļu parāda Kristus, kas uzvar realitāti. Tas, kurš to sirdī izpratis, uz dzīvi raugās savādāk. Un tieši Lieldienu notikumi – dzīvības uzvara pār nāvi – ir ļoti būtiski šajā kontekstā.

Par miesīgo un garīgo nāvi

– Kā tad ticīgam cilvēkam uztvert nāvi – vai par to būtu jāskumst?

– Man prātā nāk rakstu vieta, kur teikts: "Neuztraucieties par cilvēka aiziešanu, bet vairāk par to, kas cilvēka dvēseli var ievest nāvē." Faktiski Bībele runā par vairāku veidu nāvēm. Tā kāds jauneklis, kurš grib sekot Jēzum, saka: "Pagaidi, man vēl tēvs jāapglabā." Tāpat kā mums – bieži dzīvē rodas kādi aizbildinājumi, un interesanta ir Jēzus atbilde. Viņš saka: "Lai mirušie apglabā savus mirušos." Izklausās diezgan šokējoši – ko īsti Jēzus domājis, sakot, lai mirušie apglabā mirušos? Izrādās, ka runa ir par garīgo nāvi. Nāve ir kas tāds, kas pārrauts, sairis un iznīcībai nolemts. Par garīgu nāvi varam runāt, ja pārtrūkušas cilvēka un Dieva attiecības. Arī Apustulis Pāvils saka: "Celies augšā no miroņiem. Mosties, kas guli!" Un tas ir sacīts cilvēkam, kas atrodas garīgās nāves stāvoklī.

Nākamais posms ir miesīgā nāve, kad ķermenis tiek guldīts zārkā un zemes klēpī. Jāsaka gan – arī garīgā nāvē esošu cilvēku Dievs tomēr uztur, jo mūsu dzīve ir vairāk Dieva ietekmēta, nekā iedomājamies; galu galā – kas uztur dzīvību? Zinātnei uz to pagaidām atbildes nav, bet Bībele skaidro, ka tas tāpēc, ka Dievs ir cilvēku radījis.

Miesīgā nāve ir viens no starpposmiem – kad dvēsele tiek atprasīta; šķirta no miesas līdz augšāmcelšanās brīdim. Pēc tam ir divi ceļi – vai nu mūžīgā dzīve pie Dieva, vai mūžīgā nāve realitātē, ko Bībele sauc par elli…

– Ja nāvi saprotam kā kaut ko neatgriezenisku, vai tomēr garīgi miris cilvēks nevar mainīties? Kā ar Jēzus daudzināto piedošanu?

– Tā ir tikai mūsu izpratne. Pāvils jau mudina atdzimt garīgi mirušos. Augšāmcelšanās ir iespējama – katrā cilvēkā ir iekšējā balss, kas nedod miera un uzdod jautājumus. Jautājums tikai par to – vai cilvēks nocietina savu sirdi, vai tomēr meklē atbildes.

– Kas tad īsti notiek ar cilvēka dvēseli pēc nāves?

– Cilvēka dvēsele nonāk kopībā ar Dievu. Dažādās konfesijās traktējumi nedaudz atšķiras, taču viens ir skaidrs – dvēsele nonāk vietā, kas Bībelē tiek saukta par Abrahāma klēpi – ticīgo kopībā jeb paradīzē. Tur dvēsele atrodas līdz augšāmcelšanās brīdim, bet runa ir par garīgu augšāmcelšanos. Dažādās konfesijās atšķiras viedokļi par to – drīkst vai nedrīkst nelaiķi kremēt. Pareizticīgie to aizliedz, tomēr Bībelē teikts: "No pīšļiem tu esi nācis, par pīšļiem tev jāpaliek," – un pīšļi jau ir pelni un putekļi. Mēs, luterāņi, kremēšanu pieļaujam, jo miesa jau tāpat sairst un sadalās. Mēs nezinām, kādi būsim pēc augšāmcelšanās – varam pieņemt, ka līdzīgi Kristus miesai pēc viņa augšāmcelšanās. Pilnīgi atjaunoti kā pirms Ādama un Ievas grēkā krišanas.

Kad runājām par nāvi, ienāca prātā nesenais (šī gada janvārī) misijas ceļojums uz Ugandu Āfrikā. Tur cilvēka dzīvībai praktiski nav vērtības un nāve ir ikdienišķa parādība. Vidējais valsts iedzīvotāja vecums ir 15 gadi (tas, pateicoties daudzajiem kariem, kas plosījuši valsti), un es savos 42 tur biju gandrīz večuks. Ugandā par mirušo īpaši nesēro – viņiem nav tāda kapu kulta, kā mums. Valsti, kas divreiz lielāka par Latviju, trijās nedēļās izbraukāju krustu šķērsu, bet neredzēju nevienus kapus; jā, vienā vietā ceļa malā tirgoja zārkus, kas izrādījās visai ekskluzīva prece, jo parasti mirušo ietin papirusa rullī, ierok, kur pagadās, un aizmirst. Bija cilvēks un izbija – dzīvojam tālāk. Un pēc šīs pieredzes šķiet, ka Latvijā par daudz pieminam nāvi…

– Par ko jūs aicinātu domāt un lūgt Lieldienās?

– Svarīgākais būtu, lai cilvēki saprastu Lieldienu augšāmcelšanās mistēriju. Tas vispār ir grūti izprotams – kāpēc Jēzum vajadzēja tā ciest; piedzīvot krusta nāvi? Taču jāsaprot, ka tas attiecas uz katru no mums personīgi. Viena lieta ir zināt šos notikumus, bet otra – uztvert personiski. Dievs ir mūsu kreditors – viņš mums devis dzīvi, bet Kristus ir samaksājis mūsu parādu – izpircis grēkus.

– Taču vai labojamies, ja kāds mūsu vietā nomaksā parādu?

– Tas, kurš sirdī izdzīvo, domāju, ka mācās gan.

– Bet ir jau cilvēki, kas, piemēram, bērna kristības uzskata par garantu iekļūšanai paradīzē; pēc tam var grēkot, gan jau Dievs piedos…

– Redziet, ticība ir ļoti intīma lieta. Mēs nevaram cilvēkiem neko pārmest – ir tādi, kas prot par ticību runāt, un tādi, kas neprot, taču tas nenozīmē, ka viņu attiecības ar Dievu ir formālas. Galu galā kādā dzīves brīdī Dievs cilvēku var uzrunāt īpaši, un tas ir tikai labi – "Klaudziniet un jums taps atvērts. Meklējiet un jūs atradīsiet."

Grūti izprotamā mīlestība

– Gribēju pavaicāt – olu krāsošana ir kristīga vai tautiska tradīcija?

– To vairs tā īsti nemaz nevaram atdalīt – cik lielā mērā folklora ir ietekmēta no kristietības. Varbūt Mārai ir kas kopīgs ar jaunavu Mariju? Tomēr kristiešiem Lieldienas svarīgas ar to, ko paveicis Kristus, bet svētkus svinēt katrs var pēc saviem ieskatiem. Vēl ir kāda interesanta nianse – latviešiem netrūkst Lieldienu ticējumu. Vispār cilvēks ir tendēts kaut kam ticēt. Luters Mazajā katehismā ir definējis, kas ir Dievs: "Tas, no kā es bīstos, uz ko paļaujos un sagaidu visu labu." Un tad ir jāvaicā, kam es ticu vairāk – tautas ticējumiem, horoskopiem vai tomēr Dievam? Ja cilvēka dzīvē Dievs ir centrālajā vietā, tad dzīve sakārtojas, taču, ja visādi māņi – ciešanas un strupceļš ir neizbēgams. Bībele runā par citiem dieviem, kas vēlas ieņemt patiesā Dieva vietu. Vienam svarīga ir karjera, citam ģimene un skaista sieva, utt., taču tās ir lietas, kas tikai šķietami cilvēku dara laimīgu.

– Bet ciktāl tad akcentēt Dievu savā dzīvē? Varbūt vispareizāk kļūt par mūku?

– Kļūstot par mūku, tu akcentē savu izvēli. Taču luteriskā tradīcija runā par to, ka katrs cilvēks, labi darot savu darbu, kalpo Dievam.

– Tātad pareizais līdzsvars ir regulāri apmeklēt dievkalpojumus, ievērot baušļus un…

– Jā, un ziedot ne tikai desmito tiesu, bet pēc iespējas vairāk – ha, ha, ha!

– Vai pieņemat, ka, līdz ar zinātnes atklājumiem mainoties pasaules izpratnei, varētu mainīties arī Dieva traktējums, kas kristīgajā baznīcā tomēr gadsimtiem saglabājies visai nemainīgs?

– Es domāju, ka drīzāk pasaulē izveidojušies dažādi stereotipi par Dievu. Tā mākslā Dievs attēlots ļoti dažādi – nereti kā sirms vīrs ar garu bārdu, tomēr Dieva izpratnei varbūt labāk atgriezties pie gaišā Lieldienu notikuma. Vai vajadzīgi vēl kādi pārtraktējumi? Kristus upuris ir augstākā mīlestības izpausme. Mēs varam daudz meklēt un maldīties, taču ne jau mēs pasauli glābjam, bet Dievs – ik dienu.

– Šodien kristietība uzsver Dieva mīlestības pusi, tomēr Tēvreizē no mīlestības ne vēsts – "Jo Tev pieder spēks, gods un augstība". Bībelē aprakstītie notikumi šausmina – Dievs ar uguni iznīcina Sodomu un Gomoru, sarīko Grēku plūdus un vispēdīgi – ļauj dēlu piesist krustā… Šādi raugoties, Dieva mīlestība šķiet neizprotama…

– Nu jā, tomēr problēmas uz zemes radām mēs paši. Tās varētu būt vēl lielākās, ja Dievs kādā brīdī nepārtrauktu. Mīlestība Tēvreizē ieskanas jau faktiski pirmajos vārdos: "Mūsu tēvs…" Attiecības ar Dievu var būt arī kā bērna un tēva attiecības.

– Tomēr pieaugušajam ar bērnu jārunā saprotamā valodā. Mīlošs tēvs neļautu bērnam darīt visu, kas ienāk prātā, bet baznīca Ādama un Ievas padzīšanu no paradīzes saista ar izvēles brīvību…

– Jā, savā ziņā, protams, ir zināma izvēles brīvība, tomēr Dievs varbūt vairāk vēlas, lai mēs mīlētu patiesi? Cilvēks galu galā nav lelle, ko raustīt aiz aukliņām – tad tā nebūtu brīvība. Bet, runājot par vecāku un bērnu attiecībām, tai pašā katehismā Luters māca, kā jālūdz Dievs: "Kā bērni lūdz mīļo tēvu, mīļos vecākus." Mīlošs vecāks nepieļaus, ka bērns sev nodara ļaunu un tas nozīmē, ka jābūt paļāvībai – Dievs mums dos to labāko. Protams, cilvēku likteņi ir dažādi. Gribu teikt, ka viss atkarīgs no tā, kādu redzam savu dzīvi. Mūsu laiks uz zemes ir tikai kāds posms no mūžības, un cilvēks taču ir radīts mūžībai. Dievs to redz no cita redzes punkta.