Tukuma kultūras nama kafejnīcā pie klātiem galdiņiem – ar viesmīļiem, sarkanvīnu un pirmoreiz tik ciešā skatītāju lokā tika izspēlēta Valdas Rācenājas luga «Stūra krodziņš jeb zudusī paradīze». Programmiņas vietā daudzsološa ēdienkarte – tajā pirmo ēdienu sadaļā 11 dāmas (piemēram: Apolonija – spēcīga, barojoša, ar intrigas garšvielām), otrajā – pieci vīri (piemēram, Ādams – pikants garšas kopojums ar blēdības piegaršu), bet desertā – režisore (spīvuma līdz jaunradei piesātināta, ar šampanieša dzirkstošo vieglumu).

Protams, pirmizrāde lielā mērā notika savējo lokā, tāpēc komentārus par publiku katrs varēja uztvert arī personiski (burvīga iespēja pazoboties) un, protams, atradās aktīvistes, kas piespēlēja krodziņa atmosfērai. Izrādē netrūka dziesmu un ovāciju, jo stāsts patiesībā mūžvecs – par donžuāna projektu, gūstot labumu no vairākām dāmām vienlaikus un, protams (!) šīs neuzticības atmaskošanu.

Dzīvsvarā esam 40

Uzreiz pēc izrādes režisore piesēda līdzās (kā jau krodziņos ierasts) un bija gatava preses jautājumiem, tāpēc arī pirmais jautājums tiešs:

– Kas īsti ir lugas autors?

V. Rācenāja:

– Viena aktrise jau teica: "Kurš bija tas mērkaķis, kurš uzrakstīja tos trīs vārdus vienam personāžam!?" Un tad es tā kautrīgi pacēlu roku un teicu: "Es…" Īstenībā bija tā – gribējām kaut ko vienkāršu – nelamāt valdību, neņemties ar visu to, kas notiek apkārt, bet kaut ko pavisam vieglu… Ieiet publikā – izbaudīt uz ādas, kā tas ir?

– Kāpēc tāda vēlme – ieiet publikā?

– Lai pierod – lai nav tā, ka tikai uz skatuves, bet kad publikas priekšā ļoti tuvu, tad stop, – nevar! Gribēju pamēģināt – kā ir.

– Un kā veicās?

– Kā kuram. Cits jau bija kā pielīmēts partnerim – turējās kā pie zelta gabaliņa. Jaunie – Silvestrs, Aloīzs un Askolds – ir pirmoreiz pie mums, kolektīvā. Ugunskristības visādā veidā – Silvestram (donžuānam) šī ir pirmā izrāde, un uzreiz publikā iekšā. Jau pa dienu teica: "Ak, dievs, es jūtos šausmīgi!" Uz Tukumu viņš pārnācis no Auces un ikdienā meža darbos strādā. Bet pats atnāca uz kolektīvu. Es jau vairs nevienu nemeklēju – man paši atnāk.

– Vai tā brīvi uzņemat ikvienu, vai tomēr notiek atlase?

– Ja cilvēks grib, es ņemu pretī, bet daudzi ilgi neiztur; no malas jau šķiet skaisti – atnāk, izmaskojas, un visiem prieks, bet, kad darbiņš diendienā jādara (mēģinājumi nebūt nav vienkārši) – daudzi paši aiziet.

– Cik pavisam izrādē bija aktieru?

– 16, un vēl 14 palika ārpusē. Pavisam dzīvsvarā esam 40!

– Labs pieaugums!

– Es domāju, ka drusciņ par traku, bet gan jau daļa atkritīs. Vairākas lomas iestudētas ar dublieriem, kas spēlēs nākamajā izrādē.

– Tātad, visiem ļaujat pamēģināt spēkus?

– Jā, visi grib darboties, tāpēc izgājām uz dublāžu. Vieni spēlē šo izrādi, citi – nākamo.

Reizēm aktieri jālauž

– Tomēr kaut kas jāpasaka par sižeta izvēli!

– Nu, apsēdos pie datora un uzrakstīju. Vienkārši!

– Un kad labāk rakstās – pa naktīm vai dienā?

– Īstenībā laikam pa vakariem, jo esmu pūce. Un tad rakstu, rakstu, rakstu un uzreiz jūtu, kur dziesmu vajag! Domāju, ka nebija nepareizu melodiju, vai ne?

– Par dziesmām visi sajūsmā, bet kad dziedāsiet bez fonogrammas?

– Viena daļa vēl nevar, bet, kad ieiesies, varam ierakstīt tikai pavadījumu un paši dziedāt virsū.

– Un kā ar dziedātprasmi – vai arī aktierim tā nav būtiska?

– No vienas puses nav būtiska, no otras – kolektīvā ir daudzi labi dziedātāji.

– Kurzemnieki jau nav tik atvērti – no kurienes šis dziedātprieks?

– Vienkārši dziedam un strādājam, lai izrāde organiski ieietos. Visas dziesmas sarakstījām diskos un katram uz māju līdzi – lai mācās un dara. Un atprasu, kā skolā: "Sēdēsi pēc stundām, ja nebūs kārtības!"

– Tā punktīgi tekstiem pieejat jeb arī improvizējat?

– Šo to jau izlaida un, kad gājām glāzes skandināt, atvainojās, un es teicu, ka man jau kā autoram ļoti sāp sirds… Bet nē, nē – ja ir doma, kā labāk pateikt, tad uz priekšu! Es nenosodu par pārteikšanos, taču ar psihologu (Māri Kosolapovu) bija vislielākās grūtības, jo viņš ir liels aktieris; gan vizuāli, gan visādi – viņš ir jālauž. Vakar vakarā pirmoreiz izgāju no rāmjiem ārā – neviens mani nebija tādu redzējis. Te iestājās kapa klusums. Bet šodien domāju – redz, cik svētīgi tas bija. Laikam jau pareizi – nevis māti Terēzi tēlot, bet nolikt vietā.

– Psihologs daudz prātoja par vīrieša un sievietes sūtību. No kurienes šīs atziņas?

– Pašai ļoti patīk psiholoģija. Esmu pietiekoši daudz ko lasījusi un sapratusi, ka grāmatu gudrības ar reālo dzīvi reti iet kopā. Izrādē apvienota dzīves pieredze ar drusciņu fantāzijas. Arī Zigmunds Freids tā noformulējis, ka vīrieši dalās divos tipos: tēvos un dēlos, un sievietes tāpat – meitās un mātēs. Un sievietei kādreiz jāizliekas par aitiņu, lai dabūtu savu cauri.

Pie mums ne harēmi, bet sievu mainīšana

– Kā raugāties uz donžuānu ar četrām mīļākajām?

– Nu, maita! Un cik tādu apkārt!?

– Bet katrai taču tiek pa prieciņam!? Tas taču moderni?

– Ja piekrīt šādām attiecībām, taču izrādē dāmas šo vīrieti pamet.

– Kāpēc tad latvietes nevar to vīrieti sadalīt? Redz, kā austrumos daudzsievībā dzīvo, un nekas?

– Tā tāda audzināšana! Pie mums nav harēmu, lai gan varbūt pa kluso ir – ej nu sazin!

– Mums nav harēmu, bet sievu mainīšana…

– Nu tad vismaz nav vienlaicīgi, bet šitam trīs vienlaicīgi un ceturto jau nolūkojis! (smejas).

– Kā vērtējat iespēju improvizēt ar publiku – raugi, dažas dāmas jau piespēlēja…?

– Jā, varētu pamēģināt tā, ka pasaka ideju un aiziet – mēģinām izspēlēt. Vispār man vajadzētu pavērot, kā tas dzīvē notiek. Ir aktieri, kas to izdarīs, bet daži varētu zaudēt mēra sajūtu – kad tiks pie runāšanas, tad runās… Bet vispār varētu būt interesanti. Pavaicāšu aktieriem, kā jutās un vai būtu ar mieru ko tādu pamēģināt.

– Kāds ir nākamo izrāžu plāns?

– Uz nākamo izrādi 14. aprīlī zāle jau pilna. Domājam izrādīt ik pa divām nedēļām un pa vidam, maijā, būs viens ļoti smalks pasākums – spēlēsim Zelta kāzās.

***

Valda Rācenāja ap sevi ir radījusi kultūras fenomenu, kura labākais rādītājs ir «dzīvsvara» pieaugums. Savā ziņā tautas teātris pārliecinoši paplašina žanra robežas, ļaujot izpausties visdažādākajiem talantiem. Šī izrāde savā ziņā bija arī Madaras Kosolapovas debija portretu zīmēšanā – ikviens varēja papriecāties par zīmētiem izrādes personāžiem un novērtēt Madaras gleznas pie sienām.