18. janvārī valodniekam Kārlim Mīlenbaham – 155. jubileja. Daudzi vārda "Kārlis" īpašnieki bijuši un ir diži un pazīstami cilvēki gan pasaulē, gan Latvijā. To vidū – Latvijas valsts prezidents Kārlis Ulmanis, dabas zinātnieks, Buenosairosas nacionālā muzeja direktors Kārlis Bergs, rakstnieks, Latvijas konsuls Zviedrijā Kārlis Ieviņš, aktieris Kārlis Sebris un daudzi, daudzi citi. Viņu vidū – arī valodnieks un skolotājs Kārlis Mīlenbahs.

Gunnars Treimanis savā grāmatā par cilvēku vārdiem visus Kārļus iedalījis trīs tipos. Pirmie ir vitāli, ar humora izjūtu, atsaucīgi, prot noturēt savu izmisumu un sāpes. Otrais tips – mazliet robusts un nikns uz nepilnībām. Labi orientējas politikā un neielaižas kompromisos. Alkst visus pārbaudīt un pētī filozofiskus tekstus. Uzskata, ka vajag dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Bet trešā tipa Kārļi ir bohēmisti un mirkļa aizrautības atzinēji, kuri neko nekrāj un sievietēs meklē rotaļīgo, izaicinošo un pagāniski pievilcīgo. Viņu dvēsele un miesa pastāvīgi cīnās savā starpā. Visiem Kārļiem raksturīgi izvirzīties un plūkt uzvaras laurus, bet mīlestība viņiem ir kā dzīves degviela.

Cik daudz šis raksturojums attiecas uz Kārli Mīlenbahu, to būtu varējis pateikt tikai viņš pats.

 

Kārlis Mīlenbahs un viņa ģimene

 

Izcilais valodnieks un skolotājs Kārlis Mīlenbahs dzimis 1853. gada 18. janvārī Kandavas pagasta «Šķūtēs» mežsarga ģimenē. Viņa vecāki bija turīgi un taupīgi. Matīss Mīlenbahs, senas lībiešu dzimtas pārstāvis, «Šķūtēs» sāka saimniekot 19. gadsimta četrdesmitajos gados. Lai arī pats agri kļuvis bārenis, viņš bija ieguvis tiem laikiem pietiekamu izglītību, prata vācu valodu un strādāja par kroņa mežsargu. 1847. gadā viņš apprecējās ar Katrīnu Neimani un savā garajā mūžā izaudzināja sešus bērnus: Lību, Grietu, Kārli, Jāni, Frici un Mariju. Visi trīs M. Mīlenbaha dēli beidza Tērbatas universitāti un ieguva augstāko izglītību. Jānis jeb Žanis kļuva par ārstu, Fricis – par teologu, bet Kārlis beidza Vēstures un filozofijas fakultāti.

K. Mīlenbahs pats savu ģimeni nodibināja pēc Tērbatas universitātes beigšanas, uzsākdams darba gaitas Talsos. Par viņa precībām bija rakstīts presē, par to raksta arī Ina Druviete grāmatā «Kārlis Mīlenbahs»: "Skolu kuratorijas darbvedis Vilhelms Krobergs, daļēji pārvācojies latvietis, uzaicina K. Mīlenbahu pasniegt viņa meitām Marijai un Minnai latviešu valodas stundas. Kronbergu mājās tiek noslēpti vācu žurnāli un romāni, redzamās vietās tiek izliktas latviešu grāmatas, «Pēterburgas Avīzes», «Latvijas Zemkopis» un citi latviešu laikraksti. Meitas no «Dziesmu rotas» iemācās spēlēt latviešu tautas dziesmas. Mīlenbahs bieži ciemojas Kronbergu mājās un vienlīdz labi iepatīkas abām meitām. Kārlim simpātiskāka tomēr šķiet vecākā, Marija. Lai greizsirdīgā Minna neizjauktu saderināšanos, māte saderināšanās dienā ieslēdz Minnu pagrabā".

Bet Kārlis un Marija Mīlenbahi nodzīvoja ilgus un laimīgus gadus. 1888. gada 2. oktobrī piedzima pirmais dēls Kārlis, bet 1889. gada 11. novembrī – otrais dēls Fēlikss. K. Mīlenbahs bija labās attiecībās arī ar saviem brāļiem un māsām, un arī viņi centās palīdzēt grūtā brīdī Kārlim. Sieva Marija nomira 1908. gadā pēc ilgstošas nieru slimības.

Īpaši smagi pārdzīvojumi bija, kad saslima dēls Fēlikss, kuram bija nepieciešama ārstēšanās Francijā un Vācijā. K. Mīlenbahs bija spiests uzņemties lielu pedagoģisko slodzi, lai apmaksātu ārstēšanās izdevumus. Tikai sākot no 1913. gada, «Lettonia» filistru palīdzības biedrība piešķīra K. Mīlenbaham pabalstu 500 rubļu apmērā gadā. Lielākās kredītiestādes sāka domāt par K. Mīlenbaha fonda dibināšanu. Bija izpelnīta arī pensija, tomēr rūpes par ģimeni neļāva atteikties no skolotāja darba.

 

Skolnieks un students

 

K. Mīlenbaha skolas gaitas sākās Kandavas pagastskolā, kura toreiz skaitījās viena no labākajām Talsu apriņķa pagastskolām. Tajā viņam bija jāapgūst 10 priekšmeti, tai skaitā arī vācu valoda. Redzēdams skolnieka spējas, Kandavas mežkungs ieteica K. Mīlenbahu sūtīt mācīties uz Tukuma apriņķa skolu – lai pēc tur iegūtajām priekšzināšanām viņš varētu iestāties mežkopības skolā un kļūt par mežkungu. Pašu Kārli Mīlenbahu gan šādas iespējas neapmierināja, jo viņu vairāk saistīja vēsture, literatūra un valodas.

1871. gadā K. Mīlenbahs sāka mācīties Jelgavas ģimnāzijā, kas bija hercoga Pētera Bīrona dibinātās «Academia Petrina» turpinājums. Ģimnāziju viņš absolvēja tieši tās simtgadu jubilejas laikā – 1875. gadā, pats būdams 23 gadus vecs. Šajā skolā pirms viņa bija mācījies pirmais latviešu valodnieks Juris Bārs (1808-1879), dzejnieks un publicists Juris Alunāns (1832-1864), folklorists, publicists un rakstnieks Krišjānis Barons (1835-1923), bet vēlāk mācījās arī nākamie Latvijas Valsts prezidenti Jānis Čakste (1859-1927) un Gustavs Zemgals (1871-1939).

Jelgavas ģimnāzijā īpašu uzmanību veltīja klasiskajām valodām, tai skaitā arī latīņu un seno grieķu valodām. Vēl kā ģimnāzists K. Mīlenbahs saņēma J. F. Groškes zelta medaļu par Homēra tematikai veltītu sacerējumu «De iure hospitii apud Homeru» («Par viesmīlības likumiem Homēra darbos»).

1875. gada decembrī K. Mīlenbahs beidza Jelgavas ģimnāziju, bet jau 1876. gada 17. janvārī viņam izsniedza Tērbatas universitātes studentu apliecību – kā Vēstures un filoloģijas fakultātes studentam.

K. Mīlenbaha studiju gadi bija universitātes ziedu laika norieta posmā. Tas bija pirms rusifikācijas viļņa, kad Tērbata kļuva par Jurjevu un daudzi K. Mīlenbaha laika spožie mācību spēki pārcēlās uz Vāciju. Studiju gados K. Mīlenbahu vilināja arī filozofija, ko pasniedza profesors Gustavs Teihmillers. Tomēr galvenais skolotājs Tērbatā K. Mīlenbaham bija valodniecības profesors Leo Meijers, kurš 1865. gadā pirmais dibināja Tērbatas universitātē ģermānistikas un salīdzināmās valodniecības katedru.

Tai laikā Tērbata daudziem izglītību alkstošiem latviešu jaunekļiem bija maģisks vārds. K. Mīlenbaha laikā no latviešiem Tērbatā studēja rakstnieks, literatūrvēsturnieks un folklorists Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš (1847-1928), valodnieks un pedagogs Jēkabs Velme (1855-1928), mācītājs un dzejnieks Jānis Sanders (1858-1951), filozofs Jēkabs Osis (1860-1919), dzejnieks un mācītājs Jānis Steiks (1855-1932) un citi.

Tērbatā studējošā inteliģence labprāt pulcējās latviešu rakstniecības vakaros, kuros K. Mīlenbahs ierosināja pierakstīt referātos dzirdētos apvidvārdus, kuri visiem klausītājiem nav saprotami. Arī pats K. Mīlenbahs šais vakaros lasīja referātus, piemēram, «Par latvju precībām pēc tautas dziesmām», «Par valodniecības nozīmi» un citus.

1880. gada augustā K. Mīlenbahs nolika gala pārbaudījumus, un Tērbatas universitātes pasniedzēji viņu mudināja pievērsties zinātniskajam darbam. To vēlējās arī pats Kārlis, bet viņš labi apzinājās, ka tēvam vēl jāskolo abi jaunākie brāļi, jo Jānis jau bija sācis medicīnas studijas, bet Fricis mācījās ģimnāzijā. Tā K. Mīlenbahs tēva palīdzību nelūdza un jau 1881. gadā sāka strādāt par Talsu apriņķa skolas priekšnieku.

 

Skolotāja gaitās

 

Talsu apriņķa skolā K. Mīlenbahs mācīja klasiskās valodas un vācu valodu. Šo skolu 1873. gadā ar lielām grūtībām izdevās nodibināt miesta priekšniekam Vilhelmam Kronbergam. Skolu uzturēja vietējā muižniecība un Talsu pilsoņi. Skolas nauda bija 35 rubļi gadā. Par skolotājiem tajā strādāja vācieši, kuri nebija īpaši populāri Talsu iedzīvotāju vidū. Līdz ar to skolēnu skaits pamazām saruka.

K. Mīlenbaha kandidatūru pieņēma uzreiz, jo kuratorijai šķita, – uzvārds vien norāda, ka jaunais skolotājs būs derīgs vācu lietai Baltijas provincēs.

Iebildumi bija pret otro skolotāju Frici Cirķeli no Sabiles, jo vadība bija padzirdējusi, ka viņš varētu būt noskaņots jaunlatviešu garā.

Pēc skolotāju maiņas skolā jau pirmajā nedēļā pieteicās 140 skolēni. Par šādu pavērsienu kuratorija bija nepatīkami pārsteigta un izdomāja viltīgu gājienu vēl pusgadu skolā paturēt līdzšinējos skolotājus Tihterus. To uzzinājis, K. Mīlenbahs paziņoja, ka viņš ar vāciešiem kopā nestrādās, un aizbrauca vēl pusgadu mācīties Tērbatā, lai iegūtu ģimnāzijas skolotāja tiesības.

Talsu apriņķa skolā mācības notika vācu valodā, lai arī valdīja latvisks gars. Tur bija augstas prasības, un skolas beidzēji bez sarežģījumiem varēja turpināt mācības ģimnāzijā.

Arī pašos Talsos 19. gadsimta beigās valdīja latviska gars. 1887. gada 17. septembrī tika dota atļauja dibināt Talsu Latviešu Saviesīgo biedrību un tika apstiprināti tās statūti. Galvenais organizators bija apriņķa skolas vingrošanas skolotājs A. Pētersons. Biedrības telpas atradās Grunska viesnīcā. Par biedrības priekšnieku ievēlēja K. Mīlenbahu.

1887. gadā tika pieņemts likums par Baltijas guberņu skolām. Turpmāk tās tika pakļautas Tautas apgaismības ministrijai. 1888. gadā arī Talsos atvēra pilsētas skolu ar zemu mācību maksu – 10 rubļi gadā. Daudzi skolēni pārgāja uz turieni. Lai kā arī K. Mīlenbahs centās, skolu saglabāt neizdevās.

1889. gadā K. Mīlenbahs pārgāja strādāt uz Jelgavas ģimnāziju par vācu valodas virsskolotāju. Tai laikā Jelgavā bija 28 tūkstoši iedzīvotāju. Pilsētā ritēja spraiga kultūras dzīve. Tur darbojās piecas izdevniecības, 36 dažādas skolas un arī ģimnāzija, kurā strādāja apmēram 30 skolotāji. Bet visas sešas klasisko valodu skolotāju vietas bija aizņemtas. K. Mīlenbahs bez vācu valodas vēl fakultatīvi pasniedza latviešu valodu un mācīja arī ticības mācību. Stundu skaits tomēr bija mazs. Turklāt bija paredzēts seno valodu un vācu valodas mācīšanu Jelgavas ģimnāzijā pārtraukt pavisam.

1895. gadā K. Mīlenbahs ar ģimeni pārcēlās uz Rīgu, kur līdz pat mūža beigām strādāja Aleksandra ģimnāzijā, kurā mācīja vācu valodu ar krievu mācību valodu. Tā darbojās tagadējās Mūzikas akadēmijas ēkā K. Barona ielā.

Šai laikā visa K. Mīlenbaha dzīve pagāja starp Aleksandra ģimnāziju un Latviešu biedrības namu, kur viņš darbojās Zinību biedrības Valodniecības nodaļā.

 

Valodnieks, publicists, tulkotājs

 

Latvijas kultūras dzīvē K. Mīlenbahs vispirms ienāca kā tulkotājs. Laikā no 1890. līdz 1895. gadam viņš iztulkoja Homēra «Odisejas» pirmos astoņus dziedājumus. Šis tulkojums pierādīja, ka K. Mīlenbaham piemita arī dzejnieka talants. Jaunības gados viņš bija to licis lietā un rakstījis dzejas rindas latīņu valodā. Ir ziņas par "tautas eposu" «Lāta un Vietis» un par dzejojumu heksametros ar nosaukumu «Teopomps». Iespiestā veidā gan ir tikai viens dzejolis, kas veltīts Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejai. Vēlākajos gados pats K. Mīlenbahs ar dzejošanu vairs nenodarbojās, bet pievērsās tikai tās vērtēšanai.

Pirmais publicētais raksts «Latviešu valoda» parādījās žurnālā «Pagalms» 1881. gadā ar pseidonīmu Līgciemnieks. Tikai pēc gadiem kļuva zināms, ka tā ir parakstījies K. Mīlenbahs.

K. Mīlenbahs nebija pirmais akadēmiski izglītotais valodnieks, jo pirms viņa Tērbatas universitātē klasiskās filoloģijas semināru beidza Kaspars Biezbārdis (1806-1886), filoloģiju studēja arī Kārlis Millers (1844-1911). Kopā ar K. Mīlenbahu studēja arī J. Velme un Georgs Freibergs-Brīvkalns (1854-1904). Tomēr K. Mīlenbahs bija pirmais latvietis, kurš zinātnisku valodas izpēti ir uzskatījis par savu pamatuzdevumu.

19. gadsimta beigās Latvijā zinātniskā valodniecība vēl bija maz jūtama. Latviešu valodai pamatus lika cittautieši, kuri arī izdeva pirmās latviešu vārdnīcas un gramatikas grāmatas.

K. Mīlenbahs darbu nesāka tukšā vietā. Jau 1878. gadā J. Lautenbahs-Jūsmiņš sniedza pārskatu par latviešu gramatikas vēsturi, pretendēdams uz latviešu valodas lektora vietu Tērbatas universitātē. Nozīmīgi bija arī 1824. gadā nodibinātās Latviešu literārās biedrības izdotie rakstu krājumi «Magazīnas», Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa, mācītāja, etnogrāfa un valodnieka Augusta Bīlenšteina (1826-1907) darbi, mācītāja, literāta un valodnieka Kārļa Kristiāna Ulmaņa (1793-1871) 1872. gadā izdotā «Latviešu- vācu vārdnīca».

K. Mīlenbahs zinātniskajai valodniecībai pievērsās tikai ap 1889. gadu, strādādams Jelgavas ģimnāzijā. Īpaša vieta viņa dzīvē ir bijusi lietuviešu literārās valodas pamatlicējam Jonam Jablonskim, kurš laikā no 1889. līdz 1897. gadam strādāja Jelgavas ģimnāzijā un mācīja klasiskās valodas.

Jelgavā K. Mīlenbahs uzsāka korespondenci ar čehu un somu valodniekiem, kas pētīja latviešu valodu. Mīlenbaham pašam pat bija doma aizstāvēt doktora grādu Helsinkos, tomēr šī iecere neīstenojās.

K. Mīlenbahs sarakstījās arī ar krievu valodniekiem, kuru ietekmē viņš kļuva par līdzstrādnieku krievu Zinātņu akadēmijas valodnieku izdevumā. 1899. gadā viņš tajā publicēja rakstu par slāvu valodām. K. Mīlenbahs publicējās arī vācu zinātniskajos žurnālos.

Skolās problemātiskas bija latviešu valodas mācību grāmatas. Pirmais, kas mēģināja sarakstīt latviešu valodas mācību grāmatu, bija Fridrihs Mekons (1833-1901). Tā iznāca 1874. gadā un bija sarakstīta jautājumu un atbilžu veidā. Turpmākajos gados skolas gramatikas grāmatas izdeva skolotāji Ģ. Tauriņš un H. Spalviņš. 1879. un 1880. gadā latviešu valodas mācību grāmatu divās daļās izdeva jurisprudences students Andrejs Stērste (1853-1921).

1895. gadā latviešu valodas mācību grāmatu sarakstīja arī K. Mīlenbahs. 1898. gadā iznāca viņa sarakstītā grāmata «Teikums».

1891. gadā iznāca K. Mīlenbaha darbs «Par valodas dabu un sākumu». Viņš ir sagatavojis arī «Latviešu valodas vārdnīcas» četrus sējumus.

No 1904. gada līdz mūža beigām K. Mīlenbahs bija Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Valodniecības nodaļas vadītājs un no 1901. līdz 1914. gadam tās «Rakstu krājuma» redaktors.

1900. gadā viņš kopā ar Jāni Endzelīnu (1873-1961) uzsāka latviešu valodas dialektu studijas. Viņi kopā apceļoja Latviju un vāca latviešu izlokšņu materiālus. Savāktie materiāli parādījās kopdarbos «Latviešu valodas izloksnes, teksti un apraksti» un «Latviešu gramatika».

K. Mīlenbahu visvairāk interesēja divas valodniecības nozares – leksikoloģija un sintakse. Viņš atstājis apmēram 100 dažādu apcerējumu. Savā mūžā viņš ir pierakstījis 73 klades ar apmēram 15 000 lappusēm.

K. Mīlenbahs rakstījis arī recenzijas par literatūras un folkloras jautājumiem, iesaistījies polemikā ar Raini par J. Gētes «Fausta» tulkojumu, sarakstījis «Īsu apcerējumu par latviešu dzejas valodu».

Vērtīgākais K. Mīlenbaha devums ir «Latviešu valodas vārdnīca». Tajā ietverts bagāts leksikas materiāls no daiļliteratūras, folkloras, periodikas un latviešu izloksnēm. K. Mīlenbahs paguva manuskriptu apstrādāt līdz vārdam "patumšs".

1916. gada 27. martā, būdams bēgļu gaitās Veravā kopā ar Aleksandra ģimnāziju, K. Mīlenbahs nomira. Marta beigās no Veravas uz Rīgu pajūgā atveda zārku. K. Mīlenbahu apbedīja 1916. gada 2. aprīlī Rīgā, Lielajos kapos, blakus sievai.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš K. Mīlenbaha 130 gadu jubilejas reizē rakstīja: "Latviešu valodu Mīlenbahs pacēla augstu tās krēslas stundā. Varbūt nav nejaušība, ka Mīlenbaham bija lemts izrediģēt savu latviešu valodas vārdnīcu līdz šķirklim "patumšs". Mīlenbahs, Endzelīns un pati vēsture ir ienesušas gaismu tolaik patumšajā latviešu valodā, – mūžam dinamiskā mūsu valoda ir arī Kārļa Mīlenbaha piemineklis."