Tukuma rajona padomes zālē norisinājās literāro uzvedumu konkurss, kas pēc režisores Ivonnas Bredovskas ierosinājuma sākās ar kopīgu rokās sadošanos un tādu kā vienošanos, lai visiem kopā viss labi izdotos.

Konkursā piedalījās astoņas dalībnieku grupas no septiņām skolām – Praviņu pamatskolas (režisore Ārija Vertulaite, Ojārs Vītoliņš), Zemītes pamatskolas (Ērodeja Kirillova), Kandavas internātvidusskolas (Sandra Aukšmukste, Inta Pakalns-Paleja), Jaunsātu pamatskolas (Iveta Baumane), Tukuma 2. pamatskolas (Vivita Jaunkļaviņa), Tukuma vakara un neklātienes vidusskolas (Līga Lauziniece) un divas no Zemgales vidusskolas (I. Bredovska).
Tā kā konkursam nebija noteiktas tēmas, skolēni bija meklējuši šim laikam, sajūtām, pieredzei atbilstošus stāstus, lai ar tiem uzrunātu skatītājus un liktu meklēt atbildes uz jautājumiem visiem kopā. Kas ir vārds? Vai ir grūti laiki? Kura pasaule ir tā labākā – tālā karaļu un spoku vai tā – tuvā un drošā? Kas ir tēvu zeme un kur to meklēt – Latvijā, svešumā, sirdī? Ko viens otram nozīmējam un vai spējam uzņemties atbildību? Kāpēc vari vai nevari mīlēt? Kas tu esi, cilvēk? Ko pārdod liekulības tirgū? Ko var nosaukt par mīlestību? Ko viens par otru zinām?
Grūti pateikt, vai katrs zālē sēdošais atrada atbildi uz šiem jautājumiem, taču konkursa dalībnieki ar savu uzdevumu galā tika. Un grūti nebija ne zemītniekiem, kas bija konkursa debitanti un arī uzstājās paši pirmie, tomēr spēja kvalitātes latiņu nolikt ļoti augstu, ne Kandavas internātvidusskolas komandai, kas ar stāstu par Jorenu iemanījās saraudināt skatītājus, ne Tukuma vakara un neklātienes vidusskolai, kuru dziedātās dziesmas skanēja vienkārši un lieliski…
Rezultāti: 1. vietā – Kandavas internātvidusskola (36,3 punkti), 2. – Zemgales vidusskola (jaunākā grupa; 34,6), 3. – Zemītes pamatskola (34,4).
Žūrijas komisijas pārstāve režisore Zigrīda Ezeriņa, uzreiz pēc konkursa vaicāta par iespaidiem, atzina, ka gadu no gada literāro uzvedumu kopējā vērtība augusi: "To apliecina tas, kā skolēni atklāj režisora izvēlēto materiālu. Un tam atrasts atbilstošs noformējums – mūzika, attēli, kustības, kas viens otru papildina un strādā uz domu, uz mērķi. Ieguldītais darbs ir nopietns. Un tad tikai nianses visu izšķir… Un šis nianses ir – kā režisors mācējis materiālu tam vai citam bērnam iedot; vai bērns saprot, ko runā; vai viņš prot to, ko jūt, sevī atraisīt un atnest līdz skatītājam. Nākamais – kā veidojas sadarbība izpildītāju vidū pašā kompozīcijā un dialoga veidošana ar skatītāju, lai panāktu emocionālo līdzpārdzīvojumu. Esmu ārkārtīgi apmierināta gan ar to, ko redzēju, gan ar to, ka mani iepriekšējos gados teiktie vārdi krituši auglīgā augsnē."