Nu jau mēs svārsti esam.

Pasaule šūpojas.

Daudz nemaz nevajaga.

Tikai iekustiens mazs.

Šīs rindas dzejnieks Imants Ziedonis rakstīja 1981. gadā. Šodien labi zinām, kā tas ir, ka iešūpojas, arī mūsu – citkārt mierīgā – pasaule. Jo, kad tāltālumā plosās vētras un orkāni, kad zemi satricina zemestrīces vai vulkāni, vai politiskās kolīzijas, kas pāraug reālos karos, jau vairāk nekā 25 gadus esam varējuši laimīgi uzelpot – tas viss mums lielā mērā ir gājis secen. Līdz šim. Taču tagad mēs šūpojamies vīrusa saindētajai pasaulei līdzi un redzam, kā mainās itin viss. Pat Ziemassvētki nav tādi, kā iepriekš, un kopābūšana, kas vienmēr tieši šajā laikā bijusi tā svarīgākā, vairs teju nav iespējama.

Tad kas paliek?! Viss tas, par ko allaž esam šajā laikā rakstījuši un uz ko mudinājuši – vadīt šo laiku klusumā, mierā un sevī – pārdomās, atmiņās, sapņos. Un, iespējams, tieši šogad tas viss var īstenoties labāk nekā citus gadus, kad, protams, arī ir liela apņemšanās Ziemassvētkus pavadīt klusi un pārdomās, taču dāvanu pirkšanas trakumā visi solījumi kaut kā pazuda izplatījumā. Un, kad nu tam būtu īstais brīdis, svētki jau bija pagājuši.

Tāpēc šogad ar miera pilnu sajūtu makā un prātā var visu grūto pārdomāt, var visu labo, izdarīto, sasniegto atcerēties un vēl padomāt arī par nākotni. Jā, varbūt tas izklausās maliet savādi – šajā laikā, kad vārds “nākotne” varētu tikt minēts līdzās izzūdošo dzīvnieku sugu nosaukumiem… Un tomēr – tieši šīs pārdomas varētu apturēt lielo svārstīšanos. Jā, varbūt tas nenomierinās pasauli, bet palīdzēs mums pašiem neapjukt, jo ir taču lietas, kas katram cilvēkam katrā ģimenē, darba vietā, skolā ir labi notikušas, notiek un tieši tāpēc ļauj droši raudzīties kaut arī, iespējams, citādā, bet tomēr – nākotnē…

Tā tas ir bijis arī mūsu darbā – lai cik grūts arī nebūtu pirmo un arī šo ierobežojumu laiks, mēs sakām paldies jums, lasītāji! Par to, ka aizvien skaļāk kliedzošajos virtuālās pasaules trokšņos, joprojām uzticaties. Uzticaties un esat gatavi kopā ar mums meklēt atbildes gan ikdienišķiem, gan arī gana sarežģītiem jautājumiem. Paldies par to, ka dalījāties ar mums savās pārdomās, izjutās, šaubās un pārdzīvojumos. Jūs, vai ikdienas zvanot un stāstot, vaicājot, pārliecinājāt, ka neesat šajā svārstīgajā pasaulē pazuduši, tieši otrādi – neraugoties ne uz ko, joprojām esat gan zināt griboši, gan domāt un vērtēt gatavi. Tāpēc arī mūs mudināt iet plašumā un dziļumā. Un šajā decembrī, abonējot mūsu «Neatkarīgās Tukuma Ziņas», jūs apliecināt, ka nākotne, lai kāda tā arī nebūtu, jūs nebaida tik ļoti, lai atteiktos no tā, kas gadiem ierasts un pārbaudīts. Jūsu uzticība palīdz mums būt, un, dzejnieka vārdiem runājot, jūs palīdzat ne tikai savai, bet arī mūsu “pasaulei aizķerties” un neiesvārstīties.

Rāmus, priecīgus un veselīgus arī 2020. gada Ziemassvētkus!

Agita Puķīte un Jūsu «Neatkarīgās Tukuma Ziņas»