Ja ar cilvēku nerunā, viņš dara, kā grib. Ja zinātu vairāk, varbūt netielētos, nestrīdētos, bet darītu savādāk. Bet tagad… Kā saprot, tā dara. Slikti? Nepareizi? Jā, varbūt, bet bez runāšanas to nevar ietekmēt.

Piemēram, vai prātā var ienākt, ka viena šķirojamo atkritumu konteinera novietošana daudzdzīvokļu mājas pagalmā liks iedzīvotājiem vākt parakstus un protestēt? Izrādās, prātā ienākt nevar, bet notikt var. Un tā gadās, ja iedzīvotājam nestāsta, neskaidro, kāpēc tieši šajā vietā un kāpēc šāds konteiners. Var saukt tukumniekus par nesaprātīgiem un nezinošiem, kas nograuj daudzmiljonu projektu… No otras puses – kam gan projekts, ja ne iedzīvotājiem, kas to pieņem? Protams, pāris iebildumu dēļ tas neapstāsies, bet iedzīvotājos radušās dusmas un atgriešanās pie saknēm – kam mums vispār to vajadzēja? Un te nu pierādās, ka runāts par maz, jo ne visi vairs cīnās par kopīgu lietu…

Bet notika viss kā parasti: kamēr traktors nerok durvju priekšā, visiem vienalga, bet – līdzko rok, sākas tracis. Traktors durvju priekšā iedzīvotājiem bija kā vērsim sarkana lupata, kas izcēlusi ārā gadiem krājušos neapmierinātību – par dubļainiem, tumšiem pagalmiem, par nespēju ierīkot apgaismojumu, par neieklausīšanos un tam pretī – par domes patvaļu šajā reizē.

Jā, var pārmest sabiedrībai kopumā, ka sīki un smalki par visu nav interesējusies katru mīļu brīdi. Jo tad diez vai kāds teiktu – mēs to projektu – par domes naudu, bet jūs to – par savējo. Bet tā domes nauda ir nodokļu nauda, ko samaksā iedzīvotāji par saviem ienākumiem un saviem īpašumiem. Un tieši tāpēc katrs projekts, kurā dome iesaistās, ir pārrunājams, skaidrojams, jo maksās taču visi no savām kabatām. To, ka nekas nav par velti, pat melnums aiz naga ne, saprot pat bērns. Tāpēc jāpriecājas, bet ļaudis aktivizējas un strīdas, jo viņiem vairs nav vienalga.