Esam lepni par savu tautu, par to, ka esam latvieši. Svešo varu pāri darījumus ar cieņu un godu esam pārdzīvojuši. Dzīvi dzīvojam un par to esam priecīgi. Šāda atziņa izskanēja vakar, 14. jūnijā,  Komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdi pie dzelzceļa stacijas Tukums – 2. Ļaudis pie sliežu nogriežņiem, uz kuriem tauta ciešanu vietu nosaukumi uzrakstīti, kā allaž vieni un tie paši. 1941. un 1949. gadā represētie. Viņu bērni, mazbērni un mazmazbērni. Draugi, domu biedri.

Ap pussimtu, vairāk. Laiciņš jauks. Vasara, saulīte ar stariem represēto vārdus akmens plēksnēs sildīja. Ļaudis uzrunāja UNESCO Latvijas nacionālas komisijas ģenerālsekretāre Dagnija Baltiņa. Viņa rosināja, ka šajā diena nevajadzētu sērot, bet gan lepoties ar paveikto. Par to, ka Latvijas valsts, latvieši ir dzīvi.
Tukuma kultūras nama svētku režisore Liene Venterzute dzeju runāja. Sēru brīdim piemērotas dziesmas skanēja. Ārija un Nikolajs Morozovi piemiņas akmens pakājē nolika ziedus. Ārijas kundzes tuviniekus izveda no Latvijas, bet galā viņi nenonāca. Bez vēsts garajā ceļā pazuda… Tukumnieks Viesturs Bērzājs pieminēja savus svešumā aizvestos radus. Viesturs pie plāksnēm saviem mīļajiem ziedus nolika un notrausa asaras. Viņš teica: "To nevar aizmirst!" Garām brauca vilciena sastāvs, riteņu klaboņa dziesmu skaļruņos pārskanēja. Varbūt ar nodomu, lai ļaudis atceras!?
Pēc tam represētie, viņu draugi devās uz Durbes pili īpašu latviešu mūzikas koncertu klausīties. Koncertu tukumniekiem uzsauca draugi, labi cilvēki no Vilhelmshāfenes Vācijā Žizele un Fridrihs Krūzes.