Arvien labākus panākumus sacensībās uzrāda Tukuma trenera Oskara Kiseļeva vadītie karatisti, kas trenējas pašaizsardzības klubā «Baltais drakons». Nesen Oskara Kiseļeva audzēkņi teicami nostartēja Eiropas karatē čempionātā, kur izcīnīja medaļas. Aicinājām kluba vadītāju uz sarunu.

«Baltais drakons» karatistiem – panakumi

– Kiseļeva kungs, cik ilgi pastāv pašaizsardzības klubs «Baltais drakons»?

– «Baltais drakons» Tukumā darbojas jau 14. gadu. Pie mums var trenēties karatē-šotokan paveidā, kā arī taekvando, hakido, aikido un kung-fu tehnikā. Mūs atbalsta reģionālā karatē federācija. Šobrīd klubā Tukumā trenējas aptuveni 50 sportisti, kuru vecums ir no 4 līdz 55 gadiem. Mūsu mājvieta atrodas Tukumā, Spartaka ielā 14, kluba «O-Brāzma» telpās. «Baltā drakona» filiāle atrodas arī Talsos, kur karatistus trenēju divas reizes nedēļā.

– Ar kuriem sportistiem, vērtējot pēdējo sacīkšu rezultātus, lepojaties īpaši?

– 2007. gadā Eiropas čempionātā, kas notika Slovākijā, 1. vietu izcīnīja Mārcis Červoņikovs. Tieši Mārcis šogad lieliski startēja pasaules karatē kontaktsacensībās Francijā, kur izcīnīja 1. vietu. Šogad kopā ar Mārci Itālijā piedalījāmies karatē seimārā, ko vadīja devītā dana meistars Kato, kur sportists nokārtoja "melnās jostas" eksāmenu. Jāsaka, ka Mārcis, kuram ir tikai 16 gadu, šobrīd ir mūsu kluba titulētākais sportists. Un viņa fanātisms sportā ir tiešām apbrīnojams. Proti, puisis patstāvīgi dzīvo Salibes pusē un regulāri – trīs reizes nedēļā – ar sabiedrisko transportu dodas uz treniņiem Tukumā. Katru rītu puisis kājām soļo 5 km uz mācībām skolā (viņš dzīvo Abavciemā un dodas uz Sabiles vidusskolu). Pēc skolas dodas uz autobusu, lai nonāktu Tukumā, kur 17.00 sākas treniņi. Pēc treniņnodarbībām, kas beidzas 21.00, puisis ar sabiedrisko transportu dodas uz Sabili, kur… atkal mēro 5 km, lai nonāktu mājās. Ja godīgi, mūsdienu laikmetā šādi fanātiski audzēkņi ir liels retums. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka Mārcis sportā jau ir daudz ko sasniedzis. Mārcis ir arī 15-kārtējais valsts čempions. Jāuzslavē arī talsenieks Didzis Vegmanis (15 gadi), kas izcīnījis vairākas 1. vietas Latvijas spēcīgākā līmeņa mačos, kā arī spējis kļūt pat par vairākkārtēju Austrijas čempionu, kā arī godalgotās vietas izcīnījis arī Eiropas čempionātos (savās vecuma grupās). Savulaik labus rezultātus spēja uzrādīt arī Jānis Krūkliņš, kas šobrīd mācās Rīgā un trenējas teakvando.

Irlavnieks Artis Apinis arī izcīnījis vairākus panākumus Eiropas un Latvijas mērogā.

– Savulaik Tukuma karatistiem un citu cīņas sporta veidu pārstāvjiem bija problēmas ar kaušanos ielās un klubos. Kā tiekat galā ar puišiem, kas šādā ziņā nemāk uzvesties?

– Ja godīgi, šobrīd nevaru nosaukt nevienu «Baltais drakons» pārstāvi, kas šādā negatīvā veidā būtu izcēlies. Dzīvē daudzas problēmas sākas tieši psiholoģiskajā jomā, tāpēc, strādājot ar audzēkņiem, vienmēr cenšos par šo problēmu runāt. Esmu pārliecināts, ka ļoti liela daļa sportistu ielās nekad nekausies, jo pieraduši strādāt treniņos un sacensībās, kur jāievēro stingri noteikumi. Esmu pārliecināts, ka ikvienu puisi, kas, iespējams, nejaušības pēc uz ielas ir kāvies, var dzīvē atgriezt uz pareizā ceļa. Tikai svarīgi ir pieiet šai lietai no psiholoģiski pareizā rakursa. Šeit palīdzēs pareizas sarunas un neizraidīšana no kluba. Visvieglāk jau kaut kādas krīzes mirkļos puisi, kas izdarījis kādu pārkāpumu, ir izmest no kluba uz ielas, bet, kas notiks pēc tam?!…

– Kādi ir jūsu kluba tuvākie starti?

– Jau drīzumā dosimies uz starptautiskajām sacensībām Polijā. Pēc tam piedalīsimies Latvijas čempionātā, tad startēsim klubu turnīros u. c. veida sacensībās.

– Kā ar karatē sākāt nodarboties jūs pats?

– Mana jaunība pagāja PSRS laikos. Mācījos Tukuma 2. vidusskolā, kur toreiz vēl mācības notika divās plūsmās – latviešu un krievu. Tā nu sagadījās, ka vismaz divas reizes nedēļā abu plūsmu pārstāvji savā starpā kāvās. Tas parasti nenotika skolā, bet gan aiz tās. Katram puisim gribējies prast par sevi pastāvēt, un tā kā man tanī laikā radās ļoti liela interese par Austrumu cīņām, 1984. gadā neoficiāli sāku nodarboties ar kung-fu. Mani vienaudži, protams, atceras, ka padomju gados šie sporta veidi (karatē, kung-fu, aikido u. c.) nebija atļauti, tāpēc treniņi notika… mežā pie Melnezera (bija cilvēki, kas trenējās arī tumšos pagrabos). Vispār mans pirmais treneris bija vectēvs Artūrs Kiršteins, kas pats varēja lepoties ar trīskārtēju Baltijas apgabala boksa čempiona titulu, bet vēlāk trenējos arī pie citiem speciālistiem.

– Jūs esot profesionāls jūrnieks.

– Jā, 1984. gadā sāku mācīties Liepājas jūrskolā, kur regulāri trenējos, apgūstot zinības kara katedrā (šajā katedrā, kas tagad vairs nepastāv, bija jādzīvo pēc armijas principiem). Arī mācību laikā dažreiz nācās sevi aizstāvēt. Kad absolvēju jūrskolu (1989. gadā), ieguvu stūrmaņa grādu. Sāku strādāt zvejnieku kolhozā «Banga» un regulāri devos jūrā.

– Vai treniņos iegūtās zinības tā reāli ir nācies pielietot arī sabiedrībā, teiksim, aizstāvot vājākos?

– Jā, tā ir gadījies. 90. gadu sākumā, kad Latvijā vēl bija tāda negatīva parādība – rekets, man Tukumā piederēja tirdzniecības kioskiņš. Tajos – reketa laikos, izspiedēji tirgotājiem lika maksāt nodevas. Kāds tips reiz toreiz manam kioskam izdauzīja stiklus un sāka draudēt manai ģimenei, jo es nemaksājot jumtam. Šis tips arī mani gribēja piekaut. Toreiz es biju ļoti labā fiziskā formā un sākumā ievēroju distanci, lai nesaņemtu sitienus. Kad izspiedējs man vēl agresīvāk ar dūrēm nāca virsū, biju spiests dot prettriecienu aizstāvoties. Tā m an izdevās izspiedēju neitralizēt. Diemžēl tie bija laiki, kad ne vienmēr varēja sagaidīt īstu palīdzību no policijas… Daudz neko par šo problēmu runāt nevēlos, lai neuzjundītu nepatīkamas atmiņas, tomēr likuma sargi toreiz varēja rīkoties operatīvāk. Ja šo konfliktu analizētu no juridiskā aspekta – sadursmei starp mani un šo tipu (viņu, starp citu, uz ielas es arī tagad nereti satieku, un viņš mani vienmēr laipni sveicina) atradās tikai viens liecinieks (oficiāli šim gadījumam bija gan daudz vairāk liecinieku, kas nepiekrita rakstiski sniegt liecības). Varēja sanākt pat tā, – neskatoties uz to, ka esmu aizstāvējies, varēju nonākt cietumā. Ņemot vērā šo manu bēdīgo pieredzi 90. gadu sākumā, pirms spertu šo soli, lai kādu aizstāvētu, nekad neaizmirstu un arī citiem atgādinu – jāatceras, ja iesaisties kautiņā, tevi vienmēr var pataisīt par vainīgu, lai gan tāds nemaz reāli neesi. Tāpēc vislabprātāk visas problēmas risinu miermīlīgā ceļā un to iesaku darīt citiem – arī saviem audzēkņiem.

Oskara Kiseļeva CV

Oskars Kiseļevs (1969.) dzimis Tukumā. Ilggadējs karatē treneris, kas trenē sportistus Talsos un Tukumā, klubā «Baltais drakons». Ar kaujas cīņu mākslām (kung-fu novirzienu) sācis nodarboties 1984. gadā. No 1985. līdz 1989. gadam mācījās Liepājas jūrskolā, iegūstot stūrmaņa izglītību. No 1986. līdz 1993. gadam strādāja Rīgas kolhozā «Banga» par kapteiņa palīgu ekspedīciju flotē (kā jūrnieks izbraukājis gandrīz visas pasaules jūras, Atlantijas okeānu u. c.). Kopš 1994. gada trenē karatistus.