Februāra beigās redakcijā izskanēja ziņa, ka Slampes pusē līdzās tīrelim it kā lāča pēdas redzētas – vai tiešām mūsu pusē lācis? Sazinoties ar Ķemeru nacionālā parka speciālistu Jāni Ķuzi, uzzinājām, ka 24. februārī parka teritorijā veikta dzīvnieku pēdu uzskaite – jāsagaida tās rezultāti, taču par lāci (ne Laimes, ne citādu) gan nekas neesot dzirdēts…

Šonedēļ Latvijas valsts mežzinātnes institūta «Silava» pētnieks Aivars Ornicāns par parkā uzskaitītajiem plēsīgajiem zvēriem zināja pastāstīt vairāk:
– Datu par lāci Ķemeru nacionālajā parkā mums nav, taču teorētiski tas ir iespējams – vienu lāci Kurzemes pusē reģistrējam ik pa brīdim; lācim dienā nostaigāt 150 līdz 200 km nav nekas – to apliecina Norvēģijā ar telemetrijas metodi veiktie pētījumi. Tomēr mūsu pusē lāči šobrīd vēl ir miegaini vai guļ; protams, nevar izslēgt tādu iespēju, ka lācis ir nelaikā pamodināts un tagad staigā, meklējot kādu kritušu lopu.
– Kādi plēsīgie dzīvnieki ir uzskaitīti parka teritorijā?
– Vispirms gan jāņem vērā, ka dzīvnieku uzturēšanās vienā teritorijā ir nosacīta – tā lūši, pēc mūsu rīcībā esošiem telemetrijas pētījumu datiem, Kurzemes pusē apdzīvo apmēram 150 līdz 200 km² lielu teritoriju (Vidzemē – ap 300 km²). Lūšiem nepatīk purvs un Lielā tīreļa malas, daudz labprātāk viņi uzturas sausajos mežos, taču atrašanās vietu nosaka arī pamatbarības – stirnu un zaķu – pieejamība. Ir reizes, kad lielie plēsēji (vilks un lūsis) savu upuru meklējumos dodas uz kādu meža masīvu nostāk no Ķemeru nacionālā parka, un tad parkā tos nevar sastapt. Uzskaitot lūšus, jāņem vērā arī tas, ka vienā un tajā pašā teritorijā var uzturēties dažāda dzimuma (tēviņš un mātīte) dzīvnieki vai mātīte ar mazuļiem (Latvijā vidēji 2 vai 3 mazuļiem). Šobrīd ir uzskaitīti četri lūši – divi parka lejasdaļā, Džūkstes un Dobeles rajona pusē, un divi – Kaņiera un Klapkalnciema mežu masīvā. Šobrīd lūšiem ir riests pašā plaukumā.
– Kā tas izpaužas – vai lūši dzied tikpat aizrautīgi kā rubeņi?
– Dzirdēt var – vietās, kur tēviņi salasās ap mātīti, notiek ņaudēšana un rūkšana zemās balsīs; šad tad arī ne pa jokam izkaujas. Tomēr, neraugoties uz riesta laiku, gribas ticēt, ka šie četri lūši parkā uzturas pastāvīgi.
Par vilkiem runājot – Dobeles, Džūkstes un Slampes pusē varētu būt vilku māte ar trim mazuļiem un viens klaiņojošs vientuļais vilks (viņš redzēts Pavasara pļavu tuvumā Jelgavas rajona Valgundes pagastā), bet pie Dunduru pļavām uzturas parka vecākā vilku saime – sešu vilku bars. Skaits varbūt šķiet liels, taču, kamēr dzīvnieki nenodara kaitējumu zemniekiem, tikmēr nav iemesla bažām, ka vilku varētu būt par daudz. Ganībās atrodas arī parka savvaļas govis un zirgi, bet nav ziņu par vilku uzbrukumiem. Arī Dobeles pusē kādam zemniekam lopi brīvi klaiņo pa mežmalu, bet neviens teļš nav saplosīts. Nevajadzētu arī bažīties, ka vilku savairosies par daudz – viņu skaitu ierobežo barības pieejamība; faktiski vilkiem mirstība pirmajā dzīves gadā ir ļoti liela – pat vairāk nekā 70%.
– Kas veido sešu vilku baru?
– Nezinu, bet, tik lielu baru parasti vada vilcene – māte ar savu tēviņu un iepriekšējā un šī gada mazuļi. Džūkstes medību kolektīvs šosezon vienu vilku nomedīja un, visticamāk, tas varēja būt no šī bara.
Vēl Kaņiera, Antiņciema un Klapkalnciema pusē uzskaitīti trīs vilki – visticamāk, jaunie tēviņi, kas atšķēlušies (padzīti no bara, kad iestājās dzimumgatavība) no Dunduru pļavu bara; tie apvienojušies, lai kopā medītu un laupītu – kā mēdz teikt.
Spriežot pēc uzskaites datiem, parkā netrūkst arī citu dzīvnieku – pat mežacūkas, neraugoties uz to, ka dabas liegumā netiek piebarotas, ir savairojušās krietnā skaitā.