Šķiet, ka gandrīz katrs otrais kādas publiski pieejamas iestādes darbinieks ir saskāries ar šo problēmu – noteiktās dienās un noteiktos laikos ar savām sūdzībām vai vienkārši "bēdu stāstiem" ierodas cilvēki, par kuru garīgo veselību diemžēl ir pamats šaubīties. Šī it kā jau nelielā, tomēr bieži vien pamanāmā un, ko tur liegties, reizēm arī kaitinošā sabiedrības daļa, pateicoties savai apmeklējumu regularitātei ir pat ieguvusi savu poētisko apzīmējumu… "pilnmēneši". Kas un kā ar šādiem "Dieva dotiem" cilvēkiem strādā, cenšas viņiem palīdzēt, – devāmies skaidrot pie psihiatres un psihoterapeites Ingas Grīnfeldes.

Ne vienmēr "trakais" tiešām ir traks

– Pirmkārt, jau būtu jājautā – ar ko atšķiras psihoterapija no psihiatrijas?

– Vienkāršoti runājot, pati fundamentālākā atšķirība ir tā, ka psihoterapija vairāk ārstē ar vārdu, bet psihiatrijā tiek izmantoti medikamenti. Atšķirīgs ir arī tas, ka psihoterapeiti, atšķirībā no saviem kolēģiem – psihiatriem, var nebūt ārsti. Lai gan, manuprāt, lielākajā daļā gadījumu vislabāk cilvēkam var palīdzēt tieši šo abu ārstēšanas metožu kombinācija. Esmu apguvusi abas profesijas, tomēr nu jau kādu laiku kā psihoterapeite pacientus nepieņemu.

– Kādēļ tā?

– Psihoterapijai vienkārši vairs īsti nepietika laika. Proti, situāciju labi raksturo kaut vai tas, ka drīz jādodas atvaļinājumā, tomēr pilnībā savus pacientus nepametīšu, jo tie bieži vien ir cilvēki, kuriem vajadzīga regulāra palīdzība – jāizraksta medikamenti, jāaprunājas. Viņus vienkārši nespēju tā pamest uz ilgāku laiku! Jāpiebilst, ka psihoterapijas nosacītais mīnuss ir arī tas, ka valsts šādu ārstēšanu neapmaksā, tādēļ ne visiem, kas to vēlas vai kam būtu nepieciešamas psihoterapeita konsultācijas, var to atļauties. Toties apmaksāto medikamentu saraksts ar katru gadu kļūst ar vien plašāks…

– Kā un kāpēc pacienti nokļūst tieši pie jums – pie psihiatra?

– Situācijas mēdz būt visdažādākās. Piemēram, cilvēks izjūt stipras fiziskas sāpēs, tomēr ģimenes ārstam ir pamats šaubīties, ka pie vainas tiešām ir tikai un vienīgi fiziska saslimšana, tad viņš pacientam iesaka doties pie psihiatra, aprunāties. Nereti izrādās, ka tā ir kāda nervu kaite, piemēram, caur sāpēm izpaužas ieilgusi depresija un cilvēkam šajā gadījumā ir iespējam veiksmīgi atlabt – atbrīvoties no sāpēm, lietojot atbilstošus, psihiatra izrakstītus medikamentus. Ir arī ne mazums gadījumu, kad bērniem pie psihiatra iesaka doties viņu skolotāji vai pat pašu vecāki, ja bērns, viņuprāt, neatbilst kādām pieņemtām uzvedības normām. Tomēr jāuzsver, ka bērniem daudz retāk nekā pieaugušajiem tiek konstatēti tiešām kādi smagi psihiski traucējumi. Lielākoties ar viņiem jāstrādā psihologam un, manuprāt, visbiežāk ārstēšana nepieciešama drīzāk pašiem vecākiem, ne viņu bērniem… Piemēram, vecāki uzskata, ka viņu bērns ir slims, jo sācis sliktāk mācīties, kļuvis agresīvs… Ir arī bijuši gadījumi, kad piederīgie vēlas, lai viņu radinieks dodas pie psihiatra, jo pametis savu veiksmīgo biznesu un sācis nodarboties ar mūziku.

Redziet, katram jau mums ir mazliet citādāka izpratne par to, kas ir un kas nav normāli! iepriekšminētie gadījumi visbiežāk nav psihiatra kompetencē, tos nevar tā vienkārši "ārstēt" ar zālītēm. Un vēl – vai vispār vajag? Otrkārt, kas īpaši jāuzsver, cilvēkam nav iespējams palīdzēt, pat ja ir konstatēta psihiska saslimšana, gadījumos, ja viņš pats to nevēlas!

– Un kādi gadījumi ir psihiatra kompetencē?

– Kopumā psihiatra palīdzība ir nepieciešama 199 diagnožu gadījumā un ar medikamentiem tiek ārstētas arī ar narkoloģiju saistītās problēmas, lai gan, jāpiebilst, ka dalījums nav pārāk strikts. Psihiskie traucējumi var izpausties visdažādākajos veidos un pakāpēs – cīnāmies ar depresijām, šizofrēniju, uzvedības traucējumiem, epilepsiju, neirozēm utt. Jāuzsver, ka ārstēšana ļoti daudzos gadījumos ir valsts apmaksāta un cilvēkiem tiek dota iespēja veiksmīgi sadzīvot ar savu slimību, iekļauties sabiedrībā. Noteikti, ka gandrīz katrs no mums pazīst vai ir saticis kādu cilvēku ar it kā smagu diagnozi, tomēr ārstēšanas rezultātā mēs pat nenojaušam, ka šim cilvēkam kaut kas kaiš.

Depresija – kad vairāk laika pārdomāt par sevi

– Depresija esot tāda kā mūsu laiku "modes lieta" – daudzi ar to slimo. Kādēļ, jūsuprāt, tā ir tik izplatīta? Un kādi ir tie faktori, kas it kā vienādā situācijā dažādiem cilvēkiem liek reaģēt atšķirīgi – viens, piemēram, ar kādu savas ģimenes traģēdiju veiksmīgi sadzīvo, cits – saslimst ar depresiju?

– Pētījumi rāda, ka, piemēram, kara laikā cilvēki ar depresiju praktiski neslimo. Un tas tiek skaidrots ar to, ka karš liek domāt galvenokārt par izdzīvošanu. Bet tikko atliek vairāk laika padomāt pašam par sevi, apcerēt savu dzīvi – daudzos gadījumos parādās arī depresija. Jāsaka, ka savā praksē, kas kopumā šeit Tukumā ir jau 14 gadus gara, esmu novērojusi, ka depresija ir mazāk saistīta ar ekonomisko situāciju, vairāk – ar problēmām ģimenē. Protams, arī augstā inflācija un tās ietekme uz konkrētu cilvēku psihi ir jūtama, tomēr visbiežāk dažādas ar psihisku saslimšanu saistītas pazīmes, piemēram, baiļu lēkmes, murgi ir saistītas arī kādu neapmierinātību pašu ģimenē. Būtisks faktors var būt arī kāda tuva cilvēka zaudējums, ko paši saviem spēkiem diemžēl nespējam pārdzīvot.

Cilvēki jau ir ļoti dažādi, varētu teikt, katram ir savs "ādas biezums"! Kas vienam izraisīs vieglu melanholiju, otram – smagu depresiju. Saslimšanu vai nesaslimšanu ar depresiju nosaka gan iedzimtība, gan audzināšana, gan kāda konkrēta situācija u.c. faktori. Šai saslimšanai raksturīga ir arī atkārtošanās. Jāpiebilst, ka depresija ir tā psihiskā saslimšana, ar kuru visveiksmīgāk var cīnīties, tieši apvienojot medikamentu lietošanu ar psihoterapiju. Tomēr, kā jau minēju, psihoterapija diemžēl netiek apmaksāta no valsts līdzekļiem, tādēļ vismaz daļa pacientu to nevar atļauties.

– Un kādos gadījumos tiek noteikta ārstēšanās psihoneiroloģiskajā slimnīcā?

– Nu, tie lielākoties ir smagas psihiskās saslimšanas gadījumi. Gadījumos, kad cilvēks sāk apdraudēt savu vai citu drošību, pat dzīvību, tad iespējama ārstēšana piespiedu kārtā – to izlemj ārstu konsīlijs. Tomēr jāuzsver, ka kopš pagājušā gada ir krietni sarežģījies process, kā pacienti nokļūst psihoneiroloģiskā slimnīcā. Proti, ja pirms tam reizēm pietika ar šo ārstu konsīlija atzinumu, tad 2007. gadā tika pieņemts likums, kas paredz, ka nepieciešama arī pacienta piekrišana vai arī šis jautājums jārisina tiesā. Jo var taču gadīties, ka, piemēram, radinieki var mēģināt pierādīt cilvēka rīcībnespēju un tad tiek piespriesta šī piespiedu ārstēšana.

– Kādēļ šādas izmaiņas?

– Pirmkārt, šis jaunais likums atbilst Eiropas savienības noteikumiem, otrkārt, tā ir iespēja izvairīties no gadījumiem, kad radinieki savas nepareizās izpratnes vai arī, pat ļaunprātīgu nolūku vadīti, cilvēkus ievietoja slimnīcā. Bija konkrēts gadījums, kad vīrs, laikam jau samaksājot ārstam, bija savai sievai "pierakstījis" smagu psihisku kaiti, ievietojis slimnīcā, lai pats varētu brīvi rīkoties ar ģimenes īpašumiem.

Un vēl, kā jau minēju iepriekš, ārstēšanai lielākoties ir panākumi tikai tad, ja pacients vēlas izveseļoties. Tomēr nereti ir gadījumi, kad cilvēki ar psihisku saslimšanu paši neuzskata, ka viņiem kas kaiš – pie visām viņu "nelaimēm" ir vainīgi radinieki, kaimiņi…

– Vai arī psihoneiroloģiskajā slimnīcā medikamenti tiek kombinēti ar "parunāšanos"?

– Nē, šajās klīnikās lielākoties kā ārstēšanas metode netiek izmantota psihoterapijā. Kombinēta ārstēšana, ja nemaldos, ir pieejama tikai dažās privātajās klīnikās. Valsts slimnīcās personāla sastāvā parasti ir arī tā sauktie klīniskie psihologi, kas tieši nenodarbojas ar "parunāšanos", vairāk veic cilvēka iztaujāšanu, testēšanu, jo galvenais viņu uzdevums ir dot slēdzienu, uzstādīt diagnozi, lai pacienta atveseļošanās process notiktu pēc iespējas veiksmīgāk. Starp citu, manuprāt, klīniskie psihologi nav tik pieprasīta profesija, atšķirībā no vienkārši psihologiem, tieši šī iemesla dēļ – jo viņiem jādod konkrēts slēdziens, nevis tikai jāparunājas. Klīniskie jeb medicīniskie psihologi ir arī tie, kas nosaka tā saukto pacienta pieskaitāmību, piemēram, vai cilvēks, izdarot kādu noziegumu, ir šo noziegumu arī apzinājies. Tikko arī Tukumā ir sākuši strādāt divi speciālisti, kas krietni atvieglo arī manu darbu, jo kādreiz medicīnisko ekspertīzi varēja veikt tikai Rīgā vai Jelgavā.

Vai tiešām tikai dīvainis?

– Tomēr, ko jūs ieteiktu gadījumos, kad pazīstams cilvēks acīmredzami cieš no kādas garīgas saslimšanas un vēlamies viņam kā palīdzēt?

– Agrāk, pirms bija stājies spēkā jau minētais likums, ja cilvēks kļuva pēkšķi agresīvs, apdraudēja savu vai citu drošību, tad sauca policiju, kas viņu nogādāja ātrajā palīdzībā. Tur dežūrārsts noteica slimības smagumu un nepieciešamības gadījumā cilvēks ar policijas starpniecību tika nogādāts psihoneiroloģiskajā klīnikā. Pašlaik ārstēšanu iespējams uzsākt tikai ar paša cilvēka piekrišanu vai šī lieta jārisina tiesā. Bet jāatzīst, ka lielākoties jau cilvēki, tikko viņiem ir kāda darīšana ar policiju, lai kādu murgu varā viņi arī nebūtu, tomēr piekrīt ārstēšanai un parakstās. Savukārt, ja pacients ir daudzmaz miermīlīgs – situācija ir sarežģītāka, jo šādi cilvēki paši reti kad apzinās savu problēmu. Un vēl – tā, kā saka, ir lieta ar diviem galiem, jo vienmēr jāatceras – mums katram ir tiesības dzīvot savu dzīvi tā, kā to vēlamies, pat, ja citiem tas nav gluži pieņemami (protams, ja tas jaut kaut kādā ziņā neapdraud citus). Ne katra dīvainība obligāti ir arī saslimšana! Bet, jāpiekrīt – mēdz būt reizes, kad dīvainības ir arī psihiskas saslimšanas vēstnesis, jo slimības saasinājumi, piemēram, halucinācijas, nekad nesākas tā pēkšņi – tas ir ilgstošs process. Slimība var nemanāmi progresēt pat gadiem ilgi. Bet, ja tomēr murgi, halucinācijas ir pēkšņas, tad, visticamāk, tā ir kāda fiziska saslimšanas, piemēram, vecu cilvēku plānprātība gandrīz 99% gadījumos norāda uz kādu asinsvadu problēmu. Manā praksē ir bijis arī gadījums, kad halucinācijas izraisījis audzējs.

– Bet, ja zināms, ka cilvēks jau nodzīvojies tik tālu, ka, piemēram, viņam vairs nav ko ēst?

– Protams, īpaši smagi ir gadījumi, ja cilvēks ir ne tikai tiešām slims, bet arī vientuļš. Ja nav neviena radinieka, drauga, kas vajadzības gadījumā varētu par viņu parūpēties, palīdzēt. Šeit būtu savukārt darbs sociālajam darbiniekam, kas akūtos gadījumos pat varētu vērsties tiesā, pieprasītu piespiedu ārstēšanu un atzītu personu par rīcībnespējīgu.

– Jūs minējāt, ka daļu ārstēšanai nepieciešamo medikamentu apmaksā valsts, tomēr dzirdēts, ka it kā apmaksājot ne tās labākās no pieejamām zālēm?

– Protams, ka vienmēr jau var labāk, tomēr pašlaik ir diezgan daudz diagnožu, kas pilnībā tiek ārstētas par valsts līdzekļiem. Piemēram, smagas šizofrēnijas gadījumos, lietojot medikamentus, iespējams dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šie cilvēki tik veiksmīgi iekļaujas sabiedrībā, ka, kā jau minēju sākumā, nav iespējams pat pateikt, kādēļ šim cilvēkam jālieto zāles, kādēļ viņam tiek maksāts invaliditātes pabalsts. Šaubos, ka pārāk daudz cilvēku Latvijā varētu ilgstoši atļauties par zālēm maksāt 100 līdz 180 latu mēnesī, kā tas ir dažos šizofrēnijas gadījumos. Bet, jāatzīst – ne visas psihiskās saslimšanas tiek ārstētas par valsts līdzekļiem.

– Kas, jūsuprāt, cilvēkiem vēl būtu jāzina par jūsu pārstāvēto medicīnas nozari?

– Pirmkārt, būtu jāzina šie likumi, kas nosaka mūsu tiesības psihiskas saslimšanas gadījumā. Otrkārt, jāsaprot, ka diagnozes psihiatrijā ir dažādas, tādēļ nevajadzētu iedomāties – ja kaimiņam ir depresija un viņš dzer vienas tabletītes, jūs vara dzert tādas pašas.

– Pēdējais un varbūt nenopietnākais jautājums – vai, jūsuprāt, psihisko saslimšanu ir saasinājumi saistīti ar laika apstākļiem?

– Mans subjektīvais viedoklis… – noteikti. Kādreiz pat nav jāskatās kalendārā, lai saprastu, ka tuvojas pilnmēness. Pēdējo gadu laikā esmu novērojusi, ka mazāk izteikti cilvēkus ietekmē gadalaiku mija – nav vairs tā, ka depresijas vairāk izpaužas gada tumšākajos mēnešos. Tagad cilvēki ar to slimo visu cauru gadu. Bet tas varbūt tādēļ, ka šīs gadalaiku mijas vairs nav tik izteiktas… Grūti spiest – tie jau ir tikai tādi minējumi.