Ir tādi gadījumi. Ne vienreiz vien. Un brilles tiešā un pārnestā nozīmē cilvēkam spēj iedot sociālais darbinieks.

Saruna par, ap un vispār par brillēm ar Smārdes pagasta sociālo darbinieci Ligitu Vīku. "Labi, kad varu kādam palīdzēt. Ja zinu, ka cilvēks grib, lai palīdz. Ir gatavs pats ko darīt sevis labā, un tas, ka esi ko viņam palīdzējis, iet kopā, un viņš izķepurojas no bedres laukā. Bija ģimenīte. Atnāca no Tukuma. Vecākais zēns negāja skolā. Mājās vēl četri mazāki. Aizbraucām kopā ar skolotāju. Viņa nikna kā pūķis. Kam patīk, ka lien tavā ģimenē un vēl koriģē, pamāca?! Nevienam. Bet… maz pamazām sākām runāt. Pa labam, labam. Viņi te nodzīvoja, liekas, gadus sešus. Puisis pabeidza 9. klasi. Šobrīd aizgājuši no pagasta. Kaut kur nopirkuši sev māju. Super! Cits gaida rokas kabatās: "Man pienākas!" Nekas tev nepienākas! Viss jānopelna," teic L. Vīka.

– Var arī atteikt palīdzību audzināšanas nolūkā.

– Var. Bet – ne jau nauda vien ir palīdzība. Tas ir tikai līdzeklis. Varu palīdzēt tikai tad, ja cilvēks palīdzību vēlas. Un, ja pats neko nedarīs, vai tad pabalsts ko atrisinās?!

– Gadās, ka cilvēkam slikti, bet nelūdz aiz lepnības?

– Zinu, bet arī tās ir cilvēka tiesības – būt lepnam. Reiz gribēju cilvēku padarīt laimīgu pret viņa paša gribu, bet dabūtu pa spārniem. Var un vajag palīdzību piedāvāt, runāt, runāt, bet izvēle jāizdara cilvēkam pašam.

– Cilvēks paliek viens. Vienkārši viņam nepieciešams ar kādu parunāt. Kā šādus vientuļniekus ātri atrod dažādu sektu pārstāvji, bet ne sociālais darbinieks?

– Tā gluži nav. Esmu bijusi pie šādiem vientuļniekiem, bet neviens sociālais darbinieks nav universāls psihoterapeits un ar viņiem kontaktus neradīs. Ļoti iespējams, ka Dieva vārds tādās reizēs labāk palīdz. Arī labi. Cilvēkam kādam ir jātic. Un, ja tic – super!

– Pastāsti, lūdzu, par tām brillēm!

– Nāca pēc palīdzības cilvēks. Allaž nīgrs, ar dzīvi neapmierināts. Beigu beigās noskaidrojām, ka cilvēkam slikta redze. Brilles daudzu mīnusu dioptrijās nepieciešamas. Dārgas. Palīdzējām nopirkt brilles. Atnāk, saka: "Ak, Dievs, cik jauka ir pasaule!"

– Vai patiesi dzīve laukos dienu no dienas kļūst sliktāka? Ir taču kāds cerību stariņš?

– Nav nemaz tik bezcerīgi. Ir iespējas. Arī šeit, Smārdē, darbu var atrast. Problēmas ir tiem, kuri pēc pirmās saņemtās algas cītīgi svin. Svin tā, ka pirmdien vairs nevar aiziet uz darbu. Viņus pazīst. Neņem un neņems arī darbā. Sliktā slava iet pa priekšu. Viņu bērni pie tā nav vainīgi. Mēs esam spiesti viņiem palīdzēt. Un bērni arī redz – tētis nestrādā, mamma arī, bet dzīvo – tā nekas. Tā nereti slinkuma inde pāriet no paaudzes paaudzē.

– Bet deviņi bērni pagastā šovasar pelnīja naudiņas no Nodarbinātības valsts dienesta.

– Tie nav no trūcīgajām ģimenēm. No pārtikušajām. Pelna naudiņu, ko tērēt lietām, kuras ģimene nevar atļauties. Zēni velosipēdiem, mopēdiem. Meitenes – papucēties, jaunākus mobilos tālruņus nopirkt.

– Jums uz galda kāds iesniegums?

– Ģimenītē pieci bērni. Četri mācās skolā. Mamma mājās audzina mazāko. Tētis vienīgais pelnītājs. Ikdienā viņi paši ar sevi tiek galā. Lūdz palīdzību vien tad, kad laiž bērnus skolā – grāmatām, burtnīcām. Palīdzēsim.

– Esat vajadzīga?

– Pati sev. Savai ģimenei. Un tikai savai zemei – Latvijai, savam pagastam. Es nespētu dzīvot nekur citur.