Šosestdien tumenieki – bijušie kolhoza «Dzimtene» ļaudis – svinēs sava kolhoza 60 gadu jubileju. Kolhoza vairs nav. Toties ir ļaudis, kas prot zemi kopt, un tā allaž viņus par sviedriem vagā, tīrumā, augļu koku zaros dāsni atalgojusi.

SIA «Auseklītis» augļu dārzi zied. Vienas šķirnes ābeles ātrāk, otras – vēlāk. Katra savā laikā, un augļi – 100 punkti – būs! Pats galvenais dārznieks Jēkabs Spickus to arī itin labi zina. Viena, otra, trešā ābeļu šķirne. Visās kā pa kāpnītēm. Zied, ābolīši briest, gatavojas. Darbinieki vienu pēc otras var novākt laikus. Kad, to J. Spickus nesaka.

Todien migloja šķirnes `Auksis` ābelītes. Sešu, septiņu gadu jauni augļu kociņi ir pašā labumā. Ziedu augļu koku zaros ne par daudz, ne par maz. Tieši tik, lai saule varētu augļus aplūkot no visām pusēm. Augļu dārzā ziedošo ābeļu rindu starpā iebraucis miglotājs. «Auseklītis» ne īpaši tērē naudu ķīmiķošanai, taču pilnībā bez tās lieldārzā neiztikt.

Tādas nu ir privatizācijas sekas

Priecājoties par ziedoni, kas tikai tagad pieņems spēkā ābeļdārzos, īpaši sāpīga ir dārzu bojā eja. Tā plašie augļu dārzi Degoles pagastā pamazām pārvēršas par celmu un nodeguļu kaudzi. Lūk, ko raksta mūsu lasītāja:

Prāts cilvēkiem esot dots, lai dzīvotu saprātīgi! Bet ne visiem… Braucot pa Lestenes ceļu no Tukuma var redzēt šaušalīgu skatu…Pirms Vienības centra pa labi var redzēt augļu dārzā (lielā platībā) nodegušu kūlu, melnas (augļu koku) ābeļu rindas, melna ceļmala. Vecā zāle degusi ap elektrības stabiem. Plūmju dzīvžogs vairs neskaitās – tas sastrādāts šķeldā, atstājot augstus celmus. Arī ābelēm tāds pats mūžs gaidāms. Jau vairāki hektārs. Koki tāpat kā dzīvnieki un cilvēki ir dzīvi. Pašlaik ābeles vērs ziedlapiņas un lapas. Zem mizas atrodas dzīvas t.s. kambija šūnas, kurām daloties stumbrs pieaug resnumā. Kādu piemēru mēs pieaugušie rādām bērniem? Tas ir barbarisms, ko ar mierīgu sirdi dara "biezie"… Kara laikā daudz māju aizgāja bojā, vien ābeles liecināja, ka te kādreiz bijušas mājas. Kas būs ābeļu dārza vietā? Varbūt rapši, kurus miglojot smird visa apkārtne, pat braucot ar autobusu jūt!? Dižķibele jūtama uz katra soļa!

To, ka ābeles plānots nocirst, apliecināja arī Degoles pagasta priekšsēdētāja Daina Lapinska: "Tādas nu ir privatizācijas un šodienas ekonomiskās situācijas sekas – ražošana vara netiek uzskatīta par perspektīvi. Vismaz īpašnieki, kur vienam augļkoki, otram – zeme, nespēj vienoties par tālāko darbību, un zemes īpašnieks pieprasa kokus nocirst. Jāpiebilst gan, ka koki jau arī ir gana veci un nekopti, raža neperspektīva. Un ābelītes, gandrīz vai juzdamas savu likteni, pēdējos gados arvien mazāk un mazāk zied." D. Lapinska gan piebilst, ka dedzināšana, viņasprāt, gan nav bijusi kāda plānota ļaunprātīga, drīzāk uguns te atnesta ar vēju vai kā citādāk, lai gan… principā nevarot izslēgt iespēju, ka arī tādējādi tiekot kārtotas attiecības starp abiem īpašniekiem.

Atvadu sveicienam…

Karīna, Dārta Lērumi un Sandris Imbovics dzīvo Vienībā. Teju līdzās nozāģētajām ābelēm pie «Kalējnieku» mājām. Karīna atceras, ka pirms 10 gadiem viņa kopā ar pārējiem Praviņu pamatskolas skolēniem rudeņos ābolus vākuši. Bet īpaši gardi tie bijuši pēc pirmajām rudens salnām. No tiem arī vārījuši ievārījumus. Vēl šodien pagraba plauktā paslēpusies kāda dzintaraini medainas zaftes burka.

Nu dārzs nogāzts gar zemi nogāzts. Nekad vairs necelsies. Karīna, Dārta un Sandris vien nāk no kaimiņmājas dārza mirušajam atnest sveicienu ar ziedošu ābeļzaru.