No 9. septembra par Valsts policijas Zemgales reģionālās pārvaldes Tukuma iecirkņa priekšnieku iecelts majors Janeks Bahs – 33 gadus jauns tukumnieks. Aicinājām viņu un bijušo pārvaldes priekšnieku Rihardu Zariņu uz nelielu sarunu dienā, kad kolektīvs bija svinīgi atvadījies no aizejošā priekšnieka (R. Zariņam tika iedāvināta A. Pauliņa glezna ar rožainiem gubu mākoņiem – piedienīga pensijas vīzijām).

Būs jāstrādā ar dubultspēku

Rihards Zariņš: – Tā reiz apstākļi ir izveidojušies (saistībā ar manu aiziešanu pensijā) – jauns priekšnieks ir izvēlēts un iecelts amatā. Priekšniekam tagad jāturas manā līmenī un vēl labāk. Ko varu novēlēt – lai viņam izdodas! Par kolektīvu runājot – neatlaist. Šis gads mums ļoti jauki gāja uz priekšu; rādītāji tiešām ir daudz labāki nekā iepriekšējos gados. Ja spēs tā turpināt, tad visu cieņu. Puišiem novēlējums – tā turēt! Bet saistībā ar visu pārējo – dzīve jau nav apstājusies. Varu teikt, ka darba netrūks nekad – policija būs viena no pēdējām, ko iznīcinās pavisam. Kā es to domāju? Ja sabiedrība attīstās pa spirāli un mēs atkal nonākam pie kāda sākumpunkta, tad policijai bezdarbs nedraud. Ja noziedzības līmenis pieaugs, kā tas raksturīgi krīzēm, tad būs ar dubultspēku jāstrādā.

– Tad varbūt nāksiet kolēģiem talkā vismaz ar padomu?

– Ja kādam tas būs nepieciešams – nekādu problēmu. Vai tas būs vajadzīgs, dzīve rādīs; ir taču arī zinoši priekšnieki – tādi kā Helmuts Lukačovs un Romeks Fabjančiks, kam padomu paprasīt. Domāju, ka Janekam vēl ir laiks visu apsvērt – valsts policijas prioritātes ir zināmas un tālāk jālemj pašam.

Par pārējo – darbu pilna buķete, sākot ar disciplīnu, par kuru Tukumā ik pa laikam bijušas skaļas lietas; ceru, ka turpmāk cilvēki būs apzinīgāki (pesimists nekad neesmu bijis; vispār pesimistam te nav ko darīt – vienmēr jācer uz uzvaru. Kas tas par zaldātu, kas negrib kļūt ģenerālis?)

– Bet ko tad darīs pensionēts ģenerālis – visi, aizejot pensijā, cer, ka varēs nodoties vaļaspriekiem…?

– Es neesmu ģenerālis, tikai pulkvežleitnants. Vaļasprieki vēl tikai noskaidrosies. Cienu hokeju – kāda pensijas daļa būs jānoliek maliņā, lai tieku uz čempionātiem. Kas vēl? Kamēr acis radīs, lasīšu grāmatas; sava veida kinomāns arī esmu. Makšķerēšana un medības – nē, tie vēl nav manējie; uz to pusi gan skatos – varbūt pieradīšu (smejas).

– Nu tad parunāsim pēc pirmajām 100 dienām pensijā?

– Beidziet, tā nevajag! To pats apzinos, ka par pensiju atgādināt nav obligāti. Katrā ziņā esmu pateicīgs kolektīvam par atzinību, ko viņi man šodien izrādīja; tas jau par kaut ko liecina. Šis "paldies" ļoti, ļoti gāja pie sirds. Biju sacerējis lielu atvadu runu, bet nekas no tās nesanāca. Katrā ziņā -ir jocīgi ir – vēl nejūtos kā pensionārs. Atbalstiņš man arī tāds, ka ģimenē saprot – neviens neko nepārmet. Vēl man iepatikās viena kolēģa teiktais – kad teicu, ka neesmu vairs policists, viņš atbildēja: – Nē, tu esi policists, tikai pensionēts (smejas).

Kardinālu pārmaiņu nebūs

– Jā, laikam jau strādāt par policistu nevar, tas ir dzīvesveids…?

J. Bahs: – Vēl viena svarīga lieta – priekšnieks bija pārvaldē no tās sākuma līdz beigām.

R. Zariņš: – Ā, jā! Precizēšu – mani iecēla šeit amatā, kā nodaļas priekšnieku 1999. gada 1. decembrī, taču šajā amatā sabiju tikai 16 dienas. 16. decembrī tika izveidota Tukuma rajona policijas pārvalde un līdz 2009. gada 31. augustam esmu biju tās priekšnieks. Šajā amatā aizvadīti deviņi gadi, astoņi mēneši un… nu tās dienas tad saskaitiet.

– Tie, kas mīl vēsturi, to novērtēs – viena pārvalde ar vienu priekšnieku.

– Policijā biju… Pēc armijas uzreiz iesniedzu dokumentus milicijā un sāku strādāt par Ceļu patruļdienesta inspektoru. Šeit sāku strādāt 1985. gada 1. jūnijā – tai pašā inspektora amatā.

– Kā tā dzīve aizskrien – tepat taču bija 80. gadi…?

– Nu bet viņi ir prom. Pašam man ir tikai 47, tāpēc jau visi saka, ka es nesajēdzot, kas ir pensija (smejas).

– Vaicāsim Janekam – kā tu jūties tik svarīgā un atbildīgā amatā?

J. Bahs: – Jā, sākums ir ļoti nepierasts. Esam piedzīvojuši pārvaldes likvidāciju un tagad izveidota pavisam jauna struktūra – iecirknis, kas pakļauts Zemgales reģionam. Šīs ir līdz šim nopietnākās pārmaiņas Tukuma policijā; līdz ar to daudz kas jāmaina un jāsakārto. Tas ir ļoti liels izaicinājums jo sevišķi krīzes laikā, kad nevaram solīt darbiniekiem algu paaugstinājumu (gluži pretēji – tiek solīts algu samazinājums). Strādāsim, lai policijas darba kvalitāte nemazinātos; lai mēs varētu uzturēt labus rādītājus arī turpmāk. Kaut kādas kardinālas izmaiņas nedomāju īstenot, jo vairāk tāpēc, ka lielākās izmaiņas jau notikušas. Cilvēkiem tikai jāstrādā un dzīve rādīs, kas jāpieslīpē. Tāpat kā visā valstī, svarīgi ir cīnīties ar vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem; tostarp vardarbīgiem administratīvajiem pārkāpumiem. Manuprāt, ja cilvēks vardarbīgi risina sadzīves konfliktus, tad agrāk vai vēlāk, tas noved pie nopietnākām sekām. Otra lielā lieta – arī Tukumā ir izplatītas narkotikas; centīsimies sarežģīt dzīvi gan to lietotājiem, gan tirgotājiem.

– Vai ir kāda joma, kas ir svešāka, kur vajadzētu papildināt zināšanas?

– Man noteikti vajadzēs nodaļu priekšnieku palīdzību, jo neesmu strādājis par izmeklētāju. Tā nav mana stiprākā puse.

Nauda darbā nav galvenais

– Janek, kāpēc piekriti kļūt par priekšnieku? Vai cerēji uz lielāku algu?

J. Bahs: – Dzīvē es vados pēc principa, ka iespējas ir jāizmanto. Par algu runājot – nupat piedalījos privātas apsardzes firmas dibināšanā, kur esmu valdē un līdzīpašnieks, tad, kļūstot par policijas iecirkņa priekšnieku, būtu solīdi no valdes aiziet (jau esmu iesniedzis dokumentus, ka vairs nedarbošos šīs firmas valdē). Domāju, ja būtu izvēlējies privātā biznesa ceļu, atalgojums būtu labāks nekā šajā amatā.

– Un tātad, kas tevi virza?

– Tas, ka iespējas jāizmanto.

R. Zariņš: – Vai esat dzirdējis tādu terminu, kā karjera? Ja cilvēkā nav vēlmes pēc karjeras, tad kāda jēga vispār strādāt šādā iestādē, jebkurā valsts iestādē? Padomājiet – vai cilvēks strādā tikai naudas pēc? Es, piemēram, esmu lepns, ka varu nēsāt šo formas tērpu ar lieliem pagoniem uz pleciem. To saku atklāti – par to esmu runājis ar vairākiem kolēģiem; tieši karjera ir ļoti būtisks motivācijas moments.

– Apmēram tāpat kā dzejnieki alkst publikāciju?

– Tieši tā – dzejnieki grib, lai viņu dzeju dzirdētu arī citi; tāpat arī šeit, tomēr Janeka vietā nerunāšu; motivācijas ir dažādas.

– Janek, kā sieviņa uz to raugās? Varbūt sievām uzpleči svarīgāki nekā vīriem?

J. Bahs: – Es domāju, ka nē. Sieviņa ne mudināja, ne atrunāja – viņa ļāva pašam izlemt. Svarīgākais, lai vienmēr pietiktu laika ģimenei un dēlam. Par Nepilngadīgo lietu inspektoru strādājot, cerēju, ka vismaz darba darīšanās līdz skolai aiziešu par dēlu parunāt, tomēr domāju – līdz skolai varu tikt arī kā iecirkņa priekšnieks.

R. Zariņš: – Vēl par motivāciju runājot, – kad piešķiram Pateicības rakstus, parasti ir komentāri: «Būtu labāk prēmiju piešķīruši», taču vajag redzēt to smaidu un prieku, kad saņem to pašu pateicību. Par to naudu runā runāšanas pēc.

J. Bahs: – Lai ko cilvēki domātu, bet policijā nestrādā cilvēki, kam nauda ir galvenā motivācija. Ar mūsu izglītībām privātās firmās varētu saņemt daudz labāku atalgojumu, taču cilvēki nepameta policiju arī «treknajos gados». Tāpēc vienmēr esmu teicis – ja gribi pelnīt naudu, policija nav īstā vieta, kur to darīt.

R. Zariņš: – Tātad, galvenais ir darbs idejas vārdā (protams, katrā ģimenē pa kroplim – krievu paruna), tomēr arī bez naudas nevar. Nauda ir vajadzīga dzīvošanai, taču svarīgi atcerēties, ka nevis ēdam, lai dzīvotu, bet otrādi – tā arī ar naudu policijā.

– Ko vēl nepavaicāju, bet jūs gribētu pateikt?

J. Bahs: – Jā, man tagad būs daudz jāmācās, jāiepazīstas ar jaunām lietām – gluži, kā 1. septembra skolas solā. Tas ir jauns posms dzīvē.

R. Zariņš: – Gribēju vēlreiz pateikt lielu paldies kolektīvam. Tā tīri un strikti – bija tas gods kopā strādāt, taču miris vēl neesmu.