Reiz sensenos laikos blusas Jāņos noskatījās, kā cilvēki lec pāri ugunskuram un nosprieda: – Mēs arī tā varam. Un nosprieda blusas rīkot savus svētkus ar kārtīgu izlēkāšanos un asins strēbšanas sacīksti. Saleca tupelēs, biksās un kreklos, un prom pie svētku gaismām. Sasēž ļaudis ap ugunssārtu, kas iesākumā tāds varens, bet blusas prom uz starta līniju. Kā lēca, tā laikam taču tik tālu aizlēca, ka atpakaļ neviena neatgriezās. Un tomēr – bija arī neveiksminieces, kas pāri sārtam netika, bet apsvilušiem vaigiem cilpoja atpakaļ un stāstīja, ka uguns – tās ir briesmas. Lēkt ugunī esot neprāts! Pašnāvība uz līdzenas vietas! Blusas nebija nekādas muļķes – ātri apķērās, ka sporta svētki var slikti beigties. Un blusas tāpēc ir blusas, ka nav iznīdējamas – izdomāja jaunu taktiku – lēkt rindiņā un tā, kas otrā, pagrūdīs pirmo, trešā – otro, un tā pa kārtai rindiņā līdz pēdējai. Bet kas pagrūdīs pēdējo? Pēdējās nebūs, jo blusas lēks un skries uz riņķi.
Blusas, šoreiz jau komandā, devās uzvarēt liesmas, taču nekas tām nesanāca – otrā, kā atsitās pret pirmo, tā pirmā aizlidoja sazin' kur, bet otrā krita atpakaļ, atsitās pret trešo, trešā pret ceturto un tā pa rindiņai tālāk, līdz visa komanda bija vēkšpēdus. Garām aizdžinkstināja kāds ods un nicīgi nosīca: "Fīziku nezina, dumiķes tādas!"
Blusas sadusmojās – nevajadzēja viņām fiziku, vajadzēja jautrības un asiņu; tālab nekas cits neatlika, kā vien salekt atpakaļ tupelēs, biksās un kreklos, un lēkt kopā ar lempīgajiem cilvēkiem. Hopā – hopā! Līgo – līgo! Nebija nemaz tik peļami, jo asinis gan varēja sūkt uz nebēdu. Šitā lieta padevās un, ko tur daudz – nākamajos Jāņos gāja plašumā. Beidzot blusas bija laimīgas, bet cilvēki un kustoņi nelaimīgi. Kaisīja meitas klonu ar kalmēm, mazgāja grīdas, ka šļakstēja, bet blusas savas pozīcijas neatdeva. Viņām patika Līgo svētki.
Vēl pēc trim gadiem šai pusē jūrai ļaudis apdomāja, vai maz Jāņi svinami – kā svētki, tā blusas klāt un tik badīgas, ka katros bērnos bija pa kādam bērnam vai sirmgalvim apēsts. Šausmas! Neko darīt – vērsās ļaudis pie savām dievībām un lūdza, lai glābj no blusām. Un ko debesu spēki izlēma? Nākamajos Jāņos debesis parādīja savu spēku – kā sāka līt, tā trejas dienas bez apstājas. Šādas stihijas priekšā pat blusas bija spiestas atkāpties. Un kopš šiem senajiem laikiem – kā Jāņi, tā līst kā pa Jāņiem; un viss tik dēļ blusām, mīļie.