Likteņa pavērsieni nav paredzami, tomēr, kad tie mūs skar un ne no tās vēlīgākās puses, smagākos brīžus daudz vieglāk pārdzīvot, ja ir kas grūtā brīdī palīdz. Labi, ja ir atsaucīgi radinieki, draugi un kaimiņi, taču mūsu valstī nevajadzētu raizēties arī tiem, kam tuvinieku nav. Tas tāpēc, ka ir izveidota valsts sociālā atbalsta sistēma. Bet vai tā vienmēr strādā un spēj palīdzēt grūtības nonākušajiem?

Noguldīts, un viss…

Pirms kāda laika redakcijā saņēmām vēstuli (patiesības labad jāsaka – anonīmu) no Tukuma rajona Slampes pagasta: "Černovs Voldemārs dzīvo Slampes pagasta «Biteniekos» un ir vientuļš pensionārs. Negadījumā bija kritis un salauzies. Kaimiņi bija pazvanījuši Slampes sociālajam darbiniekam – Girgensonei, kas atbrauca un nosūtīja uz slimnīcu Tukumā. Tagad viņš ticis atvests mājās ar naglām locekļos, noguldīts, un viss. Nav aizvests pie kaimiņiem, lai sarunātu aprūpi gulošajam cilvēkam. Pēc trīs, divu dienu gulēšanas bez ēšanas un palīdzības kaimiņu ieinteresētības dēļ viņu tādu pamestu atraduši. Vai Girgensonei uzreiz nevajadzēja sarunāt aprūpētāju vai cilvēks jānogādā pansionātā?…" Vēstules autors (vai autore) iesaka arī visu patiesību noskaidrot, zvanot uz pagastmāju.

Atkopšanās veiksmīga, radi – esot

Klausot ieteikumam, sazinājāmies ar pagasta sociālo darbinieci Ilgu Girgensoni. Gribējām noskaidrot, kā šāda situācija varēja izveidoties un vai vispār pagastā tiek apzināti vientuļi cilvēki, kam nepieciešama palīdzība? I. Girgensone: "Situācija bija savādāka, jo tas viss notika vēl pirms operācijas. Cilvēks bija pakritis un salauzis gūžu, un tā arī nogulējis dienu, pusotru. Atrada viņu tuvējie kaimiņi un ziņoja man. Aizbraucām, apskatījāmies, bet viņš kategoriski atteicās braukt uz slimnīcu, teica: "Pāries, pāries!" Izsaucām ģimenes ārstu, jo es jau arī neesmu mediķis, tikai sociālais darbinieks un nevarēju noteikt stāvokli. Ģimenes ārsts konstatēja, ka ir lauzta gūža un jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Nu jau V. Černovs ir mājās un, kad pirms nedēļas biju apsekošanā, secināju, ka atkopšanās notiek pat ļoti veiksmīgi. Solīju piegādāt kādus tehniskos palīglīdzekļus, bet arī no tiem viņš atteicās, jo ir iemācījies pārvietoties ar ķebli, nūju. Pārtiku palīdz sagādāt blakus esošie kaimiņi. Starp citu, viņš nemaz nav vientuļais pensionārs, jo Tukumā viņam, šķiet, dzīvojot radi, tikai viņš pats nestāsta, kur. Arī parādu slimnīcai V. Černovs jau ir daļēji nomaksājis. Bet tā jau varēja atgadīties ikvienam no mums!"

Jāteic, ka I. Girgensone minēja arī iespējamo nelaimes cēloni – alkoholu, ko par problēmu gan pats sasirgušais V. Černovs neuzskatot.

Tuvinieku nav

Nolēmām, ka taisnības labad jāapmeklē pats cietušais. Pirmie, ko sastapām, bija viņa kaimiņi. Uzreiz jāsaka, atšķirībā no sociālās darbinieces par dzērāju gan V. Černovu sastaptie nesauc: "Reizēm jau kādu alu varbūt iedzer, kad pensijas diena, un tad jau arī visticamāk viņu kāds paziņa pierunā." Toties par to, ka cilvēks vientuļš, pārliecinājāmies paši. Dzīvo V. Černovs īpašnieka mājā. "Pirms gada gribēja mani ārā izmests," viņš stāsta, bet iespējamās īpašuma tirgus krīzes dēļ saimniekam māju nav izdevies pārdot un nospriedis, ka labāk kāds tajā dzīvo, nekā stāv tukša. "Ar kustēšanos gan grūti, tāpēc labi, ka ir kaimiņi – tuvu un mazliet tālāk arī. Viņi reizēm vai nu paši pabaro, vai palīdz atgādāt pārtiku no 1,5 km attālā veikala," stāsta V. Černovs un piebilst, ka viņa sunītis arī pa dienu dzīvojas pa kaimiņmāju kopā ar diviem citiem sugas brāļiem. Vaicāts par tuviniekiem, 74 gadus vecais vīrs, notraušot asaru teic, ka bērnu – pašam savu – nav. Savukārt sievas (viņa piecus gadus kā aizsaulē) atvases kopš mātes nāves te vairs nav rādījušās. (Vēlāk arī kaimiņi, kas gan avīzes slejās ar savu vārdu gluži rēgoties nevēlējās, stāstīja, ka tolaik, pēc kaimiņienes nāves, pat nesuši V. Černovam gultas veļu, jo tā saucamie bērni māju tukšu iznesuši.) Ir Černova kungam kādi citi radi vai nav – uzzināt tā arī neizdevās, taču skaidrs viens – tuvinieku, kas parūpētos par pensionāru laikā, kad viņu vajā veselības problēmas, nav.

Vaicāts par to, kā traumu ieguvis, V. Černovs stāsta, ka gūžu salauzis pavisam neveikli: "Nācu no pagalma mājā iekšā, pieķēros pie kliņķa, sareiba galva un nenoturējos. Kaut kā ierāpoju istabā, bet pēc dienām divām mani kaimiņi atrada," stāsta V. Černovs. Spilgtākās atmiņas no laika slimnīcā – mazgāšana ar aukstu ūdeni. "Laikam jau viņi domāja, ka esmu piedzēries…" spriež pensionārs.

***

Bija vai nebija V. Černovs lietojis alkoholu brīdī, kad notika nelaime, lai paliek paša ziņā, skaidrs ir viens – vientuļam cilvēkam gadījusies nelaime, par to informēts arī pagasta sociālais dienests, taču pilnvērtīgu palīdzību nav sniedzis. Diezin, vai tā var saukt vientuļam pensionāram pēc grūžas operācijas piedāvāto apsekošanu un kruķus… Un pārliecību – gan jau kaimiņi vai "kaut kur Tukumā" esoši, nevienam (arī sociālajai darbiniecei) nezināmi radi palīdzēs…

Patiesības labad jāteic, ka pats V. Černovs jau ne par ko un nevienu nesūdzas. Viņš vispār neuzstāda jel kādas prasības. Par slimnīcā pavadīto laiku turpina maksāt pats, ne uz kādu pagasta atbalstu necerot. Ir priecīgs, ka viņam ir tādi labi kaimiņi un ka pagaidām neviens viņu nepārvieto uz pagasta piedāvāto mītnes vietu – pilnībā izdemolēto un faktiski cilvēka dzīvošanai nepiemēroto bijušo karaspēka bāzi «Zvaigznītes». Bet visvairāk sirmais vīrs ilgojas un cer, ka jau pavisam drīz par sevi pilnībā spēs parūpēties pats.