Tukuma 2. vidusskola šosestdien svin 40. dzimšanas dienu un aicina savējos – absolventus, pedagogus un darbiniekus – atcerēties mirkļus no kopā būšanas pirms desmit, divdesmit vai četrdesmit gadiem, lai atrastu to īpašu, kas visu atlikušo dzīvi ļaus saukt skolu par savējo.

Prāvu daļu sava mūža šajā skolā atstājusi bijusī tās direktore, ģeogrāfijas skolotāja Jevgeņija Poduhoviča, kuru daudzi bijušie skolēni un kolēģi joprojām godā par direktori. Ar viņu runājām par to, kā pirms 40 gadiem tapa Tukuma rajona lielākā divplūsmu skola.

Mēs tos sliktākos padarījām par labiem

J. Poduhovičai joprojām spilgtā atmiņā laiks pirms ēkas nodošanas, kad par direktoru uzaicinātais krievu skolas fizikas skolotājs Roberts Vaļums solījis piekrist amatam vien tad, ja J. Poduhoviča kļūtu par vietnieci: "Arī es strādāju krievu skolā, biju ģeogrāfijas skolotāja. Ģeogrāfija ir mans mīļākais priekšmets, un uzskatu, ka labāka, interesantāka par to nav. Toreiz zinājām, ka jaunajā skolā būs divas plūsmas, tāpēc Vaļums teica – jūs ar Veisu uzņemieties mācību darbu, es darīšu saimniecisko. Un tā sakām. Lakats ap galvu, no rīta līdz vakaram darbos, lai vispirms pabeigtu skolu, tikai pēc tam berzām, tīrījām un iekārtojām. Tikai pašās 1969. gada augusta beigās sapratām, ka skolu varēs atvērt."

– Kur dabūjāt skolotājus un skolēnus?

– Personīgi staigāju pa mājām. Kā uzzināju, kur ir kāds skolotājs, runāju. Piemēram, Armands Krievs toreiz dzīvoja Uguns ielā, bet mums nebija dziedāšanas skolotāja ne latviešu, ne krievu plūsmā. Ar lielām mokām pierunāju. Sameklējām spēcīgos matemātiķus Reķi, Mucenieku; Rodionovu, piemēram, ar lielām mokām dabūju no Jūrmalas – uzzināju, ka viņai dikti laba slava un darba grāmatiņa pateicību pilna. Atradām skolotājus, kurus šajā skolā novērtēja gan bērni, gan kolēģi. Atceros Vajadzību, Bogsbergu… Izveidojām pamatīgu pedagogu komandu, bijām saliedēti, priecājāmies par katru panākumu un katru ieguvumu, jo – nekā taču mums nebija, viss bija jāsāk no nulles! Kur dabūjām skolēnus? Lielāko daļu slikto klašu citas skolas atdeva mums ar visiem skolotājiem. Atceros, krievu skolā bija 36 otrgadnieki, 30 dabūjām mēs. Bet pie mums visi kļuva labi… Kad mums uzcēla internātu, tad daudzi nāca arī no laukiem.

– Pēc Vaļuma jūs kļuvāt par direktori.

– Vaļums vairs negribēja strādāt; kāds bija rakstījis anonīmās sūdzības, un viņš apvainojās. Zināt, tādās reizēs daudz jādomā, kurš tās varēja rakstīt… Atsakoties no amata, Vaļums savā vietā nosauca manu uzvārdu. Neskaitāmas reizes gāju pie partijas pirmā sekretāra Arbeitera, izpildkomitejas vietnieka Kampara un izglītības nodaļas vadītāja Ēdelnieka, lai atteiktos. Domāju – skola sarežģīta, priekš kam man to visu vajag, turklāt – gan jau ka bija tādi, kas amatu gribēja. Man činu nevajadzēja, tomēr viņi pierunāja. 1972. gadā piekritu kļūt par direktori ar nosacījumu, ka viņi man palīdzēs. Bet… Tolaik naudas nebija nemaz. Viena lieta ir izremontēt mazu skolu, bet cita – tādu kombinātu kā mūsējo. Runāja, ka skolotāji esot burvji, lai arī naudu nedod, telpas izremontētas, taču reāli visu izdarījām savām rokām un bieži vien par savu naudu. Man vēl nesen bija kleita, kuru, skolas grīdu krāsojot, biju nosmērējusi. Aktu zālei vajadzēja aizkarus – logi lieli, saule spīd iekšā, naudas nav. Braucu uz ministriju, runāju, lūdzos un izcīnīju… atļauju pirkt, bet ne jau naudu vai drēbi. Bieži vien augstākie priekšnieki teica – maksājiet no savas kabatas skaidrā naudā, ja uzskatīsim izdevumus par lietderīgiem, atmaksāsim. Atceros, bija ļoti augsta ziema, taču nebija ogļu kurināšanai. Klasēs bērni sēdēja mēteļos, rokas sala, parakstīt nevarēja. Un tad ieraudzīju, ka uz dārzniecību ved ogles, jo, redz, viņiem tur ziedi… Bet man kas?! Dzīvi cilvēki iznāk nevērtīgāki?! Kā es lamājos… Teicu, ka ogles dabūšu, pat ja nāksies pārkāpt likumu. Un gāju uz ielas, apturēju mašīnu ar oglēm, devu šoferim naudu un lūdzos kaut vienu kravu atvest skolai. Toreiz mums bija sava katlu māja pagrabā, ar lielām mokām un Kampara palīdzību izdevās pieslēgties centrālapkurei.

– Vai tas neradīja rūgtumu?

– Kā jau teicu, lielākās problēmas bija saimnieciskās, jo nebija naudas. Visu pārējo mēs izdarījām vislabākajā līmenī. Lai arī kā… strādāju ar lielu prieku. Un to darīja daudzi. Mums nebija skolotāju, kam vajadzēja izteikt rājienu. Kopā priecājāmies par panākumiem, piemēram, kā ar bagātās Meliorācijas palīdzību izdevās izveidot orķestri, kā dabūjām tautas tērpus Zentas Sproģes dejotājiem. Un kādi bija vakari, pasākumi, skates… Mēs tajās bijām pirmie. Un ļoti spēcīga bija internacionālā audzināšana.

Mums bija īsta kadru kuzņica

– Jā, skolotāja Sofija Puķīte veidoja montāžas….

– Kopā ar pionieru vadītāju Ludmilu Kroli viņas paveica ļoti daudz – strādāja pa pirmo. Raksturs Krolei nebija viegls, ja neizdevās visu izdarīt uz pieci (tagad būtu uz desmit), tad cīnījās, kamēr savu panāca. Pionieru organizācija toreiz izcīnīja tiesības būt nozīmīgā pasākumā Komjaunatnes krastmalā. Komjaunatnes komitejā teica – vienīgā skola, kuras pionieru vienību visus kā vienu var formā saģērbt, ir tikai Tukuma 2. vidusskola, un visi ar autobusiem braucām uz Rīgu.

– Un kur tad vēl ierindas skates!…

– Skolēniem ierindas skatēs bija tāda stāja, tāda kvalitāte! Katrs skolotājs uztraucās par savu klasi, bet skolotājs Drozdovskis uztraucās par visiem. Reiz viņš teica, ka neļauj uztraukumam aiziet tālāk par formas pogām, savādāk sirds neizturētu… Par uzvaru sacensībās «Zarņica» skolēni aizbrauca uz Uļjanovsku.

– Viņš mācīja militāro mācību…

– Skolotāju Vladimiru Drozdovski pierunāju no krievu skolas pārnākt uz 2. vidusskolu, kur viņu iesauca par skolotāju ar ūsiņām. Viņš bija īpaši audzināts – nevienam neteica «tu», tikai uz "jūs", vienmēr stundu plāni sakārtoti, nopietna attieksme. Viņš organizēja arī civilās aizsardzības mācības un – nevis tā formāli, bet – kā tam jābūt… Pēc viņa ieteikuma mūsu skolai vienīgajai rezerves durvis sētas pusē vienmēr bija atvērtas. Viņš bija ļoti zinošs, uztaisīja šautuvi, prata sagatavot zēnus dienestam. Tagad daudzi prot tikai gumijas košļāt un čipsus ēst…

Ziniet, mums bija tik labi skolotāji, ka izglītības nodaļa, komjaunatnes komiteja viņus ātri vien pamanīja – Mārtiņu Āboliņu, Guntu Šmiti, Skaidrīti Viguli, Mārīti Rukmani… Mums bija īsta kadru kuzņica.

– Abu plūsmu skolotāji un skolēni labi satika?

– Protams. Bija viena skolotāju istaba, viena pedagoģiskā padomes sēde. Neko nedalījām. Tikai 90. sākumā abas plūsmas sadalījās. Arī skolēnu vidū ne reizi nebija sadursmju. Gadījās, skolēni sakāvās, bet tam bija citi iemesli – meitene, personīgas nesaskaņas. Ja kāvās, tad krievs ar krievu, latvietis ar latvieti. Bet labi atceros tās bažas pirms skolas atklāšanas 1969. gada 1. septembrī. Man šķiet – viss Tukums uz to atnāca, jo tas bija kas jauns – divas plūsmas. Visi gribēja redzēt, vai viņi tur nesakausies. Patiesībā mums nebija nekādas pieredzes, kā tādā izglītības iestādē strādāt, nebija arī tik lielas skolas – uzreiz pāri par 1000 skolēnu. Ziniet, toreiz taču visi gāja uz Ļeņina pieminekli. Mūsu bija tik daudz – kolonnas priekšgals gandrīz laukumā, bet aste – vēl pie skolas…

– Vai atceraties skolotājus, ar kuriem strādājāt kopā?

– Kopā strādāju ar Irēnu Lībeku, Ainu Zvirbuli, Mirdzu Lasi, Viju Dzeni, vēsturnieci Ilgu Lagzdiņu, Edīti Lasmani, Ritu Krievu, Leonardu Koroņevsku, Alevtinu Černišovu, matemātiķi Ivanu Kersovu, Nikolaju Solncevu, fizkultūriešiem Kozlovskiem, Liliju Aņisimovu, Klaudiju Solovjovu, Taisiju Stolbošinsku, Nelliju Ruhļu, fiziķi Igoru Pokrovski, ķīmiķi Olgu Dambekalni (viņa bija iemīlējusies savā priekšmetā un varēja par to galvu atdot.. Kāpēc mums tik daudz mediķu absolventu vidū – aizejiet uz poliklīniku vai slimnīcu un paskatieties? Mūsējie vien. Tāpēc, ka Dambekalne ķīmiju labi iemācīja!) un daudziem citiem. Ir daudz kolēģu, kuru par nožēlošanu vairs nav mūsu vidū, bet ar daudziem joprojām, uz ielas satiekoties, runājam, par to – kā bija kādreiz un kā ir tagad.

Bija arī pārbaudījumi

– Atceros, ģeogrāfiju mācīja Brigita Eltermane.

– Ļoti laba skolotāja. Ar viņu saistās tāda epizode. Viņa, šķiet, ar 8. klasi aizbrauca uz tautas saimniecības sasniegumu izstādi Rīgā. Viņa sadalīja klasi divās – zēnu un meiteņu – grupās un pati gāja kopā ar zēniem, lai viņi kaut ko neizdara. Pa to laiku meitenes, sajūsminātas no redzētā, atsaucās aicinājumam ierakstīt savu vērtējumu Viesu grāmatā un uzrakstīja, ko domāja: ka viss redzētais ir labi, bet slikti, ka to nevar nopirkt veikalā… Nākamais vēlējuma rakstītājs, kādas cita rajona lauku skolas skolotājs, to izlasījis, par to pastāstīja sava rajona partijas pirmajam sekretāram, kurš savukārt piezvanīja mūsu pirmajam sekretāram Voikam. Mani izsauca uz partijas biroju un prasīja, ko gan es tai skolā mācot, ja reiz skolēni tā varējuši uzrakstīt!.. Es pie sava krēsla neturējos, varētu atklāti teikt visu, ko domāju. Un prasīju, kur meiteņu un kur mana vaina? Viņas uzrakstīja patiesību – nauda cilvēkiem bija, bet neko no tā, kas bija izstādē, nopirkt nevarēja. Biju skolotāja, vajadzēja apģērbties, bet nekā veikalos nebija. Vajadzēja vaktēt, kad kaut ko atved, lūgties pārdevējām, lai pasaka, nest konfektes. Birojā tā arī teicu, ka nevaru mācīt bērnus melot. Toreiz dabūju rājienu, bet vienalga paturēju pēdējo vārdu – teicu, ka nevienu nesodīšu. Visus paskaidrojumus par to, kura deva rakstāmo, kura domāja tekstu un rakstīja, noglabāju seifā, lai gan birojs lūdza nest viņiem.

– Kāpēc aizgājāt no direktores amata?

– Nevarēju izturēt saimnieciskās problēmas, nervi kļuva nekur nederīgi. Redziet, slikti negribēju, bet labi nevarēja, jo naudas nebija. Bet formālais iemels bija cits. Viena klase aizbrauca uz Ziemeļkaukāzu, un peldoties tur noslīka viena meitene. Prokuratūra savā izmeklēšana atzina, ka neviens nav vainīgs. Tomēr morāliski jutos slikti un uzrakstīju atlūgumu. Viens otrs domāja, ka mani noņēma, bet es un apkārtējie zinājām patiesību. Gribēju mācīt savu priekšmetu, ko ar prieku arī darīju – kopumā gandrīz 50 gadus. Tagad gan vairs nestrādāju.

– Jūsu vietā toreiz nāca Pēteris Kokins?

– Es viņu pierunāju. Skola liela, vajadzīgs vīrieša cilvēks. Viņš piekrita ar noteikumu, ja Vaira Pūce nāks kopā ar viņu. Un tā notika. Pēc tam bija Juris Celmiņš, Vilis Seleckis, Mihails Zaharenko, un, kopš tā brīža, kad palika tikai latviešu plūsma, skolu vada Ināra Kravale.

Būt skolotājam bija mans aicinājums

– Teicāt, ka esat tukumniece. Te arī dzimusi un augusi?

– Esmu dzimusi un augusi Krievijā, Rjazaņas apgabalā, Kasimovā. Tur beidzu skolu, strādāju skolā un izlasīju presē (tolaik taču prese visai savienībai bija viena), ka lauku skolās trūkst krievu valodas skolotāju. Bijām divas, kas domāja – jābrauc. Tā kā mani nekas tur neturēja – vecāki miruši, citu tuvinieku nebija, aizbraucu. Man tolaik bija 19. Zināju arī, ka uz vietas izaugsmes iespēju nebūs – vietējā septiņklasīgā skola draudēja sarukt par pamatskolu, līdz ar to izredzes bija bēdīgas.

– Vai nebija bail doties tik tālu?

– Toreiz, jaunībā, romantika bija pirmajā vietā. Tu esi brīvs, skolas tev atvērtas… Turklāt es taču braucu uz laukiem, ziniet, tā sajūta, ka tu esi kaut ko tādu labu apņēmies izdarīt. Atbraucu, atradu dzīvokli tajā mājā, kur kādreiz bija gaļas veikals. Man ļoti paveicās ar dzīvokļa saimnieci Mirdzu Abricku, kura bija labāka nekā māte. Mirdza man teica: "Kamēr esmu dzīva, tevi neviens neapbižos." Un tā te Tukumā visa dzīve ir pagājusi. Ātri iemācījos latviski, drusku gan vēl ir akcents. Te apprecējos; ar vīru līdz viņai aiziešanai mūžībā kopā saticīgi nodzīvojām 50 gadus. Ir dēls Aleksandrs, mazmeitas Jeļena un Marija un mazbērni Mihails un Izabella.

– Ja paskatās atpakaļ, kā vērtējat visu, kas piedzīvots?

– Jeseņinam ir vārdi: "Mana dzīve, vai es tevi redzēju sapnī?…" Kad skatos albumus, domāju, mīļais Dievs, tik daudz gadu pagājuši, tik jauni reiz bijām!… Tāpat padomāju, ka ir kāds, kas mani vienmēr sargājis, un tas ir Dievs. Varbūt tas tāpēc, ka savā mūžā nevienam neko sliktu neesmu darījusi, varbūt nejauši, bet ne speciāli. Ja varēju darīt labi, tad izdarīju. Un kaut arī esmu krieviete, neviens nav pārmetis, ka krievus vai latviešus esmu augstāk turējusi…

Kas attiecas uz skolotāja darbu – domāju, ka strādāt ar bērniem ir man tāds augstāks uzdevums, tāpēc vienmēr ar viņiem varēju atrast kontaktu. Līdz pat šim brīdim sapnī redzu, kā mācu ģeogrāfiju – karti meklēju, uzdoto atprasu… Ziniet, tā ir mana lielākā laime, ka dzīvē bija iespēja darīt nevis šo to, kas pagadās, bet darbu, kas ļoti patīk. Tā vien šķiet, ka tā bija Dieva dota profesija – būt skolotājam.