Saulgrieži. Vasaras vidus. Laiks, kad latvieši kļūst nedaudz dīvaini: staigājam ar puķu vai ozolzaru vainagiem galvās; publiskās vietās un bez kautrēšanās skandējam: līgo, līgo!; pušķojam mājas un pagalmus, sētas, klētis un laidarus; dedzam ugunskurus; dodamies tuvos un tālos ciemos; klīstam pa mežiem un pļavām…

Pētot, kā šie Saulgriežu svētki, Līgo vakars un Jāņi ierakstījušies mūsu tautas vēsturē, vienu no interesantākajiem materiāliem – žurnāla «Pagalms» 1882. gada 21. numurā publicēto Sīļa rakstu «Par dažiem veco Latviešu svētkiem» – mums atsūtījis portāla lasītājs Guntis Kreitiņš no Sēlijas. Fragmentus no šī raksta piedāvājām arī pārējiem mūsu lasītājiem:

"Vēsture rāda mums, ka katrai tautai, un lai viņa ar nezin cik maza, ir bijušas savas vispārīgas sapulces un savi vispārīgi svētki, tiklab vecajiem Ebriešiem un Aiģiptiešiem, kā tagadējiem Otentotiem un Indiāņiem. Šos svētkus aplūkodami atronam, ka viņi nav vis pie visām tautām un tautiņām pēc viena un tā paša rītus (svinamas vīzes), bet pie katras ar citādām ieražām, tāpēc mums ir pilnīga tiesība nosaukt svētkus par tautas īpašumu. Mūsu tagadīgās kristīgās kultūras tautas ir pazaudējušas diemžēl savus tautiskos svētkus pa lielākai daļai, un kuŗi vēl ir atlikušies, tie runā kā kāda aizsmakusi balss iz pirmās pagātnes. Kāpēc mūsu svētkos atronās tik maz tautiska karakteŗa ir viegli saprotams, ja apdomājam, kā kristīgā ticība vēlās padarīt visas tautas, kuras ir apakš viņas sceptera, vienādas, lai varētu būt, viens Kungs, viens gans, viens ganāmais; bez tam vēl jāievēro, ka mūsu dienās vairāk saietās daždažādas tautības, vai nu uz rūpniecības (industrijas), jeb uz saviesības ceļa, nekā tā sauktos vecos laikos un, ka pie tādas kopudzīves tautas atmet savas agrākās ieražas un pieņem citas, to pierāda mums it pilnīgi vēsture un piedzīvojumi.
No tam redzam, ka vecu laiku svētki ir no daudz lielāka svara, nekā tagadēji, un tāpēc domāju, ka mums pienākas, ja gribam spriest par pagānu, tautu, savādību un attīstību, griezt savu uzmanību uz viņu svētkiem. Tā ka svētki vairāk jeb mazāk ir cēlušies caur ticību un reliģiju, tad viņi ir pa daļai momenti jeb atgadījumi, kas taisni rāda tautu ticības kultūru, – pa daļai atspīd viņos pats tautu karakters skaidrāki un spožāki nekā citās ieražās; jo svētki ir priekš līgsmošanās un priecāšanās, no kā priekos ikviens mēdz sevi par tādu izrādīties, kāds viņš īsti ir, nav nekas jauns.
Līgo svētki bija īpaši prieka un līksmības svētki un varbūt ir tie vienīgie, kuru vecās ierašas uzturējušās pa lielākai daļai līdz šo baltu dienu tautas piemiņā. Bērni, jaunekļi un sirmgalvji, visi Līgo gaidīt gaidīja. Ik viens namatēvs un ik viena namamāte rūpējās ar labpatikšanu priekš tam, ka varētu uzņemt un pamielot pa godam savus viesus. Tik līdz kā vakars tuvojās, viršskaiti aizdedzināja darvas pūdeli garas kārts galā un izcēla gaisā. Šī bija svētku iesākšanas zīme. Namatēvi un namamātes devās ar labākiem un brangākiem ēdieniem un saldāko miestiņu pie degošās mucas un mieloja no visām pusēm nākušos ar jaukām ozola lapām pušķotos viesus. Pa malu malām atskanēja Līgo dziesmas, ik katrs un visa tauta parādīja Līgo dievam savu pateicību. Taures un kokles atskanēja visu cauru nakti, līdz kamēr auseklis uzlēkdams pasludināja jaunu dienu. Šos priekos tapa visas bēdas un viss ienaids aizmirsts, katrs jutās tik laimīgs un slavēja savu dievu, ka tas viņam atļāvis būt par tādas krietnas un priecīgas tautas līdzlocekli. – Vai mums, kā kristīgiem pēcnākamiem, gan būtu jākaunas šīs sentēvu ieražas godāt? Nē! ne mūžam, nē! Latvieši nav ļāvuši sevim savus Līgo svētkus laupīt, jo vēl šodien dzirdam Jāņu vakarā:
Visu gadu Jānīts jāja,
Nu atjāja šovakar.
Rība zeme atjājot,
Skanēj' pieši, nolecot.
Mūsu sentēvu svētki un ieražas ir caur šo īso rakstu tik pa mazai daļai izteikti, un es lūdzu laipni lasītājus, lai nedomā ka mans nodoms ir bijis, dot par Latviešu svētkiem un ieražām pilnīgu pārskatu, mana vēlēšanās ir bijusi: no lielā vairuma tik kādas drusciņas izņemt un tās pēc iespējas atstāstīt."