11. jūnijā Tukuma kultūras namā meistarklasi vairākām senioru deju kopām
sniedza pasaulslavenā indiešu deju dejotāja Vija Vētra. Izmantojot šo iespēju, pēc mēģinājuma aicinājām Vētras kundzi uz nelielu sarunu par deju – ko tā nozīmē viņai pašai, kad dejā aizvadīta visa dzīve…

Sakrālo deju priesteriene

V. Vētra:

– Kā vienmēr saku – deja ir dzīves svinēšana. Dejojot jūs sevi izjūtat vēl stiprāk, jo izjūtat visu ķermeni, kas ir kā instruments dvēselei – caur ķermeni dvēsele izsakās uz āru. Es vienmēr saku – mans ķermenis ir mans čells un es pati – čelliste. Lai būtu par profesionāli, ķermenis ir gadiem jātrenē, lai tas būtu izteiksmīgs un spētu izteikt iekšējo dzīvi, domas, izjūtas, pat filozofiju un reliģiskas izjūtas. Pati savulaik sakrālo deju ievadīju dievkalpojumos. Biju pirmā Anglijā, kas dejoja katedrālēs, un pirmā, kas to ieveda Austrālijā (kā bēgle pēc kara biju aizbraukusi uz Austrāliju un nodzīvoju tur 16 gadus). Es sakrālo deju ievedu kā dievkalpojuma sastāvdaļu, ne koncertu baznīcā; arī Amerikā no krasta līdz krastam dejoju tādās vietās, kur nekad agrāk tas nebija darīts, tāpēc arī mani sauc par Deju Priesterieni. Šeit Rīgā sakrālo deju esmu ievedusi anglikāņu baznīcā Vecrīgā – tur jau gadiem dejoju Vasarsvētku dievkalpojumos (šogad gan savainoju celi, tāpēc nesanāca). Amerikā regulāri dejoju unitāriešu – universālistu baznīcā un tādu draudzi pirms 16 gadiem nodibināju arī Rīgā. Baznīcā esmu tāda kā deju mācītāja un vakar (10. jūnijā) aizvadīju tur savu svētbrīdi.

Ik gadu Latvijā sniedzu koncertus, un pērn koncertzālē «Ave sol» nosvinēju 65 skatuves gadu jubileju ar divu stundu garu izrādi (85 gadu vecumā; nākamgad 6. februārī apritēs 87; pēc horoskopa esmu ūdensvīrs). Par to, kāpēc dejai jābūt dievkalpojumā, savulaik uzrakstīju rakstu – baznīcā ir gan mūzika, gan glezniecības un tēlniecības darbi, bet ne deja. Kāpēc tā? Agrāk kulta rituālos dejai taču bija ārkārtīgi svarīga nozīme – tā bija visās senajās kultūrās. Indijā visām klasiskajām dejām ir sakrāla nozīme un tās dejo tempļos. Deja uzrunā līdzībās – tāpat kā kristieši runā līdzībās, lai dvēsele labāk saprastu Dievu, tāpat hindu reliģijā deja ir vizuāls stāsts; piemēram, dievs Kršna ar savu dievišķo flautu pievelk cilvēka dvēseli Radu (cik daudz līdzību ar latviešu valodu – radīt, rada) un abi, kā mīļākie, vēlas apvienoties – dvēsele ar Dievu. Šie visi stāsti ir līdzības, lai cilvēks labāk saprastu savas attiecības ar Dievu. Ar to arī nodarbojos – nupat pabeidzu meistarklases kursu Rīgas Tehniskajā universitātē (to daru katru gadu); arī Ogrē jaunajiem mūziķiem mācu šīs un vēl citas lietas – ritmiku, jogu, taičī, indiešu klasisko deju, spāņu flamenko un līdzīgi (nākamgad kursi notiks Siguldā).

– Vai jūs esat ticīga – kristiete?

– Jā, taču man tuvas visas ticības – esmu gan budiste, gan hinduiste, gan kristiete, jo visās reliģijās runā par vienu un to pašu Dievu.

– Kā kristieši pieņem šādus uzskatus?

– Pieņem, jo es arī izskaidroju – šeit, deju laukumā, ap mani pulcējas dažādi cilvēki un tāpat dzīvē no reliģiskā viedokļa mēs stāvam aplī – kristieši, islamisti, hinduisti, budisti… Bet kas ir centrā? Pareizi – Dievs vai kā indiāņi to sauc – Lielais Gars. Kas var būt skaistāk? Mēs atšķiramies tikai ar tradīcijām dažādās tautās, taču iekšējā Dieva izpratne ir līdzīga. Kāpēc vispār reliģija ir vajadzīga? Ko tā mums māca? Saglabāt morāli augstus principus un būt labestīgiem. Katra reliģija to māca, tikai mazliet citādi pasniedz; tāpēc es gribu sakrālajai dejai atdot tās vietu ticībā un to arī daru piecos kontinentos.

Dejas arhitektūra

– Vai deja arī enerģētiski uzlādē?

– Vispirms dejojot jūs svinat dzīvi – svinat šo mirkli, ka esat dzīvs – šeit un tagad. Tā ir mirkļu māksla. Man patīk teikt – mēs, horeogrāfi, dejotāji, radām gaisa pilis – mūsu kustības telpā atstāj zināmas formas jeb līnijas. To arī dejas studentiem rādu – ja skatuvei pārskrienu pa diagonāli, kas paliek? Līnija, kas sadala skatuvi divos trijstūros. Ja?

– Bet ar aci taču tā līnija nav redzama?

– Ir, redzama tiktāl, cik jūs atceraties šo kustību. Tas ir atmiņas zīmējums, bet atmiņa, kā zināms, ir īsa… Kad arhitekts uzbūvē kādu pili vai templi, tas arī pēc zināma laika pārvēršas drupās – drupu taču netrūkst? Man Grieķijā ir viens templis, kur agrākajā dzīvē esmu dzīvojusi un dejojusi. Zinu to un vienmēr pie šī tempļa atgriežos, lai smeltos jaunus spēkus. Klasiskās grieķu kultūras laikā es esmu bijusi tempļa dejotāja.

– Kā jūs to zināt??

– Es to zinu – ne vienmēr ir tādi mirkļi, bet, kad to templi pirmo reizi ieraudzīju, pārgāja drebuļi visam ķermenim! Tā bija atpazīšana, ka te esmu bijusi iepriekš – esmu te bijusi deju priesteriene vai kas tāds. Otrreiz līdzīgas sajūtas piedzīvoju Indijā (Indijā pavisam esmu bijusi trīs reizes) – tur tempļu netrūkst, bet pie viena sapratu – jā, esmu šeit jau bijusi. Vispār es ticu, ka mēs pārdzimstam – nedzīvojam tikai vienu dzīvi. Esmu virs zemes dzīvojusi vairākkārt un būšu atkal. Ir ļoti svarīgi apzināties to, ka nekas pilnīgi nepazūd. Mēs esam enerģētiskas būtnes, un no fizikas jau zināms, ka enerģija nezūd, tikai izmainās. Šie likumi darbojas arī garīgajā pasaulē.

Runājot par tām gaisa pilīm – dejas arhitektūru un horeogrāfiju (horeogrāfija no grieķu valodas, kur horos – nozīmē deju, bet grāfija – zīmējums), mūsu kustības nav tikai zīmējums telpā – ķermenis ir trīsdimensionāls; mēs kustoties telpā radām trīsdimensionālas formas. Piemēram, ja es, vizuāli pagarinot sevi, izstiepju roku un dejoju ap savu asi, kāda forma iznāk? Konuss. Ja izvirzu gurnus un turpinu apļot, kas sanāk? Divi konusi viens otram virsū. Tā veidojas atbildība par kustībām, ko pēc sevis dejojot telpā atstāj. Mēs, dejotāji, atstājam gaisa pilis, kas zūd līdz ar dejas beigām. Šīs pilis dzīvo tikai tik ilgi, cik skatītājs tās atceras. Šāds redzējums bagātina dejas uztveri.

Mājās – pie īstās sevis

– Gribēju pavaicāt – cik bieži apmeklējat Latviju?

– Kopš 1990. gada braucu katru gadu. Pirmo gadu uzstājos ar izrādi Nacionālajā teātrī – tad Imants Ziedonis, kurš tolaik vadīja Kultūras fondu, mani aicināja; kopš tā laika ik gadu braucu sniegt izrādes, vadu meistarklases un esmu Latvijā nodibinājusi deju grupu «Rituāls». Šī grupa uzstāsies otrdien, 16. jūnijā, Rīgas Tehniskajā universitātē; būs arī jaunākās (trešās) dokumentālās filmas, kas uzņemta par mani, izrāde. Pirmo filmu uzņēma Indijas valdība (kad biju Indijā, mani audiencē pieņēma Džavaharlals Neru, otrā reizē viņa meita – Indira Gandija un trešā reizē satiku viņas dēlu Radžifu; māti un dēlu nosita, kā jūs zināt – šausmīgi traģiski…) Tā, Indijā viesojoties, sniedzu izrādes gan teātrī, gan televīzijā, studēju indiešu dejas un pati mācīju.

Man Indija ir ļoti tuva – jau no bērnu dienām Latvijā izjutu, ka viss ar Indiju saistītais ir mans. Atkal – tas ir kā atcerēties agrāko dzīvi. Tāpēc indieši, redzot mani dejojam, bija pārliecināti, ka esmu indiete; uzzinot, ka tā nav, brīnījās un teica, ka esmu uztvērusi īsto indiešu dvēseles izteiksmi. Austrālijā biju radījusi indiešu dejas, kaut pati Indijā ne reizi nebiju bijusi – tikai no iespaidiem, ko atradu muzejos (vēlāk uzzināju, ka arī Indijā deju skolotāji idejas jaunām dejām smeļas no tempļu skulptūrām). Šīs dejas man padodas dabīgi – kad dejoju indiešu dejas, jūtos kā atnākusi mājās pie sevis – pie īstās sevis. To arī indieši jūt.

Austrālijā es mācījos no slavena indiešu dejotāja grāmatas – pētīju dažādās pozīcijas vienu lappusi pēc otras, un, tā kā esmu radoša, pati saliku šīs pozīcijas kopā kā deju, radīju savas pirmās indiešu dejas. Vēlāk šis dejotājs, kura bildes mani iedvesmoja, redzēja mani Londonā un paņēma kā savu partneri un solisti indiešu deju grupā – mēs izbraucām turnejā pa visu Šveici. Viņš bija mans guru, bet in apsentia – neklātienē.

Indijā viens rabīns mani aizveda pie vecajiem guru, lai tie mācītu indiešu dejas, bet izrādījās – lai viņi rādītu, ko rādīdami, visu jau zināju. Tas bija interesanti. Tāpēc ļoti ticu tam, ka iepriekšējo dzīvju atmiņa strādā – ne visu laiku, bet ir momenti, kad kā pa galvu iesit. Ir taču tik daudz lietu dzīvē, ko neredzam, bet kas eksistē… Ar labu nodomu tas tā iekārtots; ja mēs zinātu visu, kas mums apkārt, tad nez vai izdzīvotu.

– Ko jūs gribētu pateikt avīzes lasītājiem?

– Galvenais ir atcerēties, ka mēs esam garīgas būtnes un ka svarīgi nodarboties ar garīgām vērtībām un tās attīstīt – tikai tad mēs izdzīvosim šos tumšos laikus, jo labais – Zelta laikmets – cilvēcei nāks. To ir svarīgi zināt. Mēs patreiz ejam cauri ļoti tumšam laikmetam – tā tam jānotiek – vecām sistēmām ir jāsabrūk, jo alkatība kļuvusi tik neciešama, ka jācieš nevainīgiem cilvēkiem. Tam ir jābeidzas. Maiju kalendārs izveidots tikai līdz 2012.gadam – pēc tam sāksies Zelta laikmets; zināms – mēs cietīsim, taču vienmēr saku – vistumšāk ir pirms saules lēkta.

Zināšanai:

Vija Vētra dzimusi Rīgā 1923. gadā. Prot astoņas valodas. Dejojusi, kopš sevi atceras – kā bērns, pat klasiskās mūzikas pavadījumā. 16 gadu vecumā pametusi mājas un devusies uz Austriju, lai studētu deju Vīnes mūzikas un tēlotājmākslas akadēmijā. Studiju laiks sakritis ar Otro Pasaules karu; dienu pirms krievu armija ienākusi Vīnē, devusies bēgļu gaitās – pabijusi četrās bēgļu nometnēs līdz nonākusi Austrālijā. Tur viņa dejojusi un mācījusi dejošanu gan Sidnejā, gan Melnburnā – pavisam 16 gadus. Pēc kādas izrādes, kurā bija jāatveido indiešu princeses loma, V. Vētra aizrāvusies ar indiešu dejām un kļuvusi Austrālijā plaši pazīstama kā indiešu deju dejotāja no Latvijas. Tikai krietni vēlāk izdevies pabūt šo deju dzimtenē – Indijā. Šobrīd V. Vētra dzīvo Ņujorkā, taču uzskata par pienākumu reizi gadā pabūt Latvijā.

Tukumā Vijas Vētras vadībā sadejojās Latvijas senioru deju apvienības kopas – Tukuma senioru deju kopa «Romantika» un retro deju kopa «Valsis», Rīgas rajona Salas pagasta senioru deju kopa «Gāte» un pārstāvji no šādiem deju kolektīviem – Brocēnu novada Kultūras centra «Dzirnaviņas», Saldus novada Jaunlutriņu pagasta deju kolektīva «Senlejas» un Ogres deju kolektīva «Astras».