5. janvārī Tukuma muzeja izstāžu zālē «Durvis» atklāja jaunu izstādi. Šoreiz tajā – smārdenieka Imanta Kalniņa ziedu gleznojumi un Ķīpsalas keramiķu Violetas Jātnieces, Silvijas Šmidhenas, Ineses Āboliņas un Izabellas Krolles darbi.

Jāsaka – keramiķu izstādes atklāšanā nebija, tālab visas puķes un laba vēlējumus klātienē saņēma tikai Imants Kalniņš. Viņam, kā tas piedien, nācās arī pastāstīt par darbiem – kāpēc tie šoreiz tik vasarīgi un ar ziedu kompozīcijām vien.

I. Kalniņš:

– Paldies salona darbiniekiem, kas aicināja ziemā izveidot ziedu izstādi! Tad es arī mēģināju izvilkt savus vecos darbus un arī jaunus piegleznoju. Ziedi ir ļoti pateicīgs temats, jo nav jāievēro tie kanoni, kas – gleznojot ainavas. Lai gan šodien jau māksla ir tāda, ka visi tie ekspresionisti, sirreālisti, dadaisti un visi citi "īstie" ir atkāpušies no kanoniem un glezno tāpat. Taču, tā kā es esmu skolojies no reālistiem – Nikolaja Petraškēvica un Aleksandra Zviedra -, tik brīvi no tā atkāpties nevaru.

Lai gleznotu ziedus, tos vajadzētu pašam izaudzēt, laistīt un mīlēt – tikai tad var viņu toni daudzmaz uzķert; jo to gaismas spektru, kāds ir dabā, ļoti grūti uz audekla dabūt. Mūsu ieroči ir vienkārši – noliekam to visu plaknē, attēlojam gaišo pret tumšo, krāsaino pret neitrālo, un tā panākam vēlamo efektu, tomēr patieso ziedu krāsu nav iespējams atklāt. Ir jau arī tādi ziedi kā magones, ko vāzē nemaz nevar likt – tās uzreiz nokrīt, tāpēc jāglezno dabā. Nu, un pavasarī, ziedu laikā, kad jau tā švunka ir dabūta – roka iesista, tad ir jāiet dabā un jāglezno ainavas. Arī lielie mākslinieki tehniku pilnveidojuši, vispirms gleznojot uzstādījumus.

– Kā esat panācis tādu krāsu dzidrumu darbos?

– Krāsu nevar jaukt ar melno, ar dubļiem taisīt – jāliek tīru toni; arī lielie mākslinieki glezno tīrām krāsām, taču nav viegli panākt, lai beigās darbs labi skatītos. Bieži vien uzsviežu krāsu un tad pielieku klāt balto, sajaucu un iegūstu mazliet citādu niansīti – tad krāsa ir tīra. Un, ja vēl ar otu šķiet par švaku, tad nolaid ar špakteli tādu riktīgu triepienu; tad arī gleznojums izskatās brīvāks, nav tik samocīts. Kad gleznā sviedri jūtami, tas jau ir slikti. Jābūt viegluma sajūtai.

– Vai toņus grūti piemeklēt? Varbūt daba pati visu pasaka priekšā?

– Jā, daba visu pasaka priekšā. Arī ziedus gleznojot – ieskaties vērīgāk un svied tik virsū, un neiekrīti iekš sīkumiem! Nostādi vispirms galvenos laukumus, un glezna sāks runāt. Taču, ja esi vienā stūrī ielīdis un sācis knibināties, tad jau nesaskanēs; tāpat dzīvē – vispirms jāsakārto lielie jautājumi, tikai tad esi spējīgs eksistēt.

– Un tomēr tie lielie laukumi jūsu darbos blāzmo – tajos tā vien zib pretkrāsas…

– Jā, man patīk krāsu ekspresija. Pagājušajā vasarā biju plenērā labā kompānijā. Tur visi kolēģi gleznoja ar ļoti spēcīgām krāsām, un es arī no tā ietekmējos – paliku krāsaināks. Tā, lūk, vide ietekmē.

– Jūs teicāt: "Lai ziedus gleznotu, tie vispirms jāizaudzē." Paskaidrojiet tomēr, kā tas palīdz gleznošanā!

– Kad sāku gleznot ziedus, es tos tā nejutu, taču ar gadiem esmu iemīļojis. Arī kad strādāju, man vienmēr ir puķes vāzē. Tāpat pavasarī pieeju pie ceriņiem – samīļoju tos un noglāstu; paskatos, kā tie saulē izskatās, kā pret tumšo meža malu izceļas. Un tikai tā – ar lielu mīlestību pret ziediem – to uztveri dabūju.

– Šie tādi vasaras darbi, bet ko ziemā darāt?

– Ziemā pielaboju vasarā sagleznotās ainavas. Kad glezna zināmu laiku nogulējusi, tad var uzķert agrāk nepamanītas kļūdas – nelielus pušierus; palaboju arī kompozīciju un krāsu gammu.

– Vai pieļaujat iespēju, ka arī labotos darbos, pēc laika pārskatot, atrastos kas labojams? Kad tad darbs ir pabeigts?

– Glezna ir tāda lieta, ko nekad nevar pabeigt. Zināmā kondīcijā var dabūt, un tāda arī paliek. Tādu mākslinieku vēl neesmu saticis, kas teiktu, ka darbs pabeigts. Tādu nav!

– Vai uzskatāt sevi par ražīgu mākslinieku?

– Nē. Tāpēc, ka gleznošana ir tikai mans hobijs. Mana pamatprofesija ir inženieris hidrotehniķis; ar to maizīti nopelnu – man nav jādomā, kā pārdot gleznas, tāpēc vairāk domāju par to, lai darbi būtu gleznieciskāki. Gleznoju sirds priekam, un labi, ka dzīvē tā iznācis, ka neesmu padevies tam širpotrebam (Masu patēriņam. – Red.); citādi jau būtu pazudis, bet tā – arvien varu attīstīties. Darbus netirgoju, bet atdāvinu draugiem.