8. augustā Pekinā startēs 2008. gada Vasaras olimpiskās spēles, kas noslēgsies 24. augustā. Latvijas izlases delegāciju olimpiskajā Pekinā pārstāvēs 50 sportisti. Kā pēdējā, piecdesmitā LR izlases dalībniece "olimpiskā vilciena vagonā" ielēca tukumniece Ieva Zunda, kurai tikai pēdējā brīdī – jūlija vidū – beidzot izdevās izpildīt olimpisko normatīvu 400 m barjerskrējienā. 4. augustā I. Zunda jau devās uz olimpisko Pekinu, bet pirms tam aicinājām viņu uz interviju.

– Apsveicam, Ieva, jūs ar olimpiskās ceļamaizes iegūšanu, kas nāca, ļoti sūri un pašaizliedzīgi trenējoties un startējot visdažādākajās sacīkstēs Latvijā un ārzemēs.

– Paldies! Prieks tiešām ir milzīgs! Olimpisko normatīvu 400 m barjerskrējienā (56,50) man beidzot izdevās sasniegt Jāņa Daliņa stadionā Valmierā (56,34), kur uzvarēju Valsts Prezidenta kausa izcīņā. Tās izjūtas tā vienkārši nemaz nevar aprakstīt. Veselu nedēļu aiz laimes burtiski lidoju! Šķita, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, jo man taču beidzot bija izdevies sasniegt savu mērķi. Līdz ar to "nokrita" psiholoģiskais slogs, tāpēc biju laimīga!

– Jūsuprāt, kāpēc šoreiz, atšķirībā no 2004. gada olimpiādes, normatīvs "atnāca" tik vēlu?

– Jā, pieliku ļoti daudz pūļu, lai sasniegtu šo mērķi. Man nācās piedalīties vismaz 10 nopietnās sacensībās, lai sasniegtu šo normatīvu. Sezonas sākumā, kad uzrādīju rezultātu 56,67, biju tikai par mata tiesu no šī normatīva. Visu laiku jutu, ka esmu labā fiziskā formā, bet arī citās sacīkstēs tikai dažas sekundes simtdaļas mani šķīra no normatīva. Daudz braukāju pa sacensībām ārzemēs (ASV, Krievija, Vācija u. c.), bet visu laiku pietrūka nieka kripatiņas.

Diemžēl pirms Jāņiem es saslimu ar angīnu, tāpēc nevarēju Tukuma rajonu pārstāvēt Latvijas olimpiādē Ventspilī. Slimības dēļ divas nedēļas netrenējos vispār, par startiem vispār nedomājot (lietoju antibiotikas, lai izveseļotos).

– Kā pārvarējāt šajā situācijā tik saprotamo psiholoģisko spriedzi?

– Lai gan sajūtas nebija no tām patīkamākajām, ticēju, ka sasniegšu savu mērķi. Protams, psiholoģiskajā ziņā man bija ļoti grūti, tomēr lieki nestresoju un biju garīgi stipra. Šajā ziņā ļoti strādāju pati ar sevi un man palīdzēja arī Latvijas Olimpiskās vienības psiholoģe Dace Eikena.

– Pie kura trenera šobrīd trenējaties?

– Joprojām sadarbojos ar ASV treneri Sterlinu Mosu, kas man sastāda teniņplānus, un konsultējos ar Viktoru Lāci, kas mani sportiskā ziņā Latvijā "uzrauga". Neapšaubāmi, – daļa no šiem panākumiem pieder arī abiem maniem treneriem. Diemžēl neviens no viņiem man nedodas līdzi uz Pekinu, lai gan ļoti gribētos, lai olimpiādē šāds atbalsts būtu.

– Ko jums nozīmē starts olimpiskajās spēlēs?

– Katra sportista mērķis ir izcīnīt tiesības startēt un piedalīties olimpiskajās spēlēs. Olimpiāde sportistiem ir grandiozs sporta pasākums, kas ir neaizmirstami svētki ikvienam. Turklāt, piedaloties olimpiādē, es spēju pašapliecināties, apzinoties, ka esmu viena no pasaulē labākajām sportistēm, kas skrien 400 m barjerskrējiena distanci. Pasaulē nemaz nav daudz sportistu, kas šādas tiesības spējuši izcīnīt. (Pekinas olimpiādē 400 m barjerskrējienā startēs 35 skrējējas. – Aut.)

– Ir cilvēki, kas protestē pret Pekinas olimpiādes norisi, jo komunistiskā Ķīna varmācīgi apspiedusi Tibetas neatkarības centienus. Izskanējis viedoklis, ka olimpiādi vajadzētu boikotēt. Ko šajā sakarā domājat jūs?

– Šāds boikots nodarītu nopietnu kaitējumu sportam un sportistiem. Protams, es atbalstu Tibetu un saprotu, ka Ķīna nerīkojās pareizi, vardarbīgi apspiežot tibetiešu neatkarības centienus, tomēr visi sportisti vismaz trīs līdz četrus gadus pirms olimpiādes ieguldījuši milzīgus spēkus, līdzekļus, vienlaikus ziedojot pat veselību un personīgo dzīvi, lai sagatavotos olimpiskajiem startiem, tāpēc atcelt vai boikotēt olimpiādi Pekinā būtu neprāts. Cita lieta, ka, iespējams, šai olimpiādei tiešām bija jānotiek citā valstī, nevis Ķīnā…

– Ieva, daudzi sportisti jūs var apskaust par milzīgo mērķtiecību un cīņassparu. Atceros, ka vienubrīd pat no sporta bijāt aizgājusi, pievēršoties ar sportu nesaistītam darbam.

– Jā, no 2005. gada vasaras līdz 2006. gada pavasarim vispār nesportoju. Kāpēc?! Pēc starta 2004. gada Atēnu olimpiādē, kur ieguvu 23. vietu, man šķita, ka esmu sevi izsmēlusi un ka man vairs nav nekādu sportisko mērķu. Tomēr 2006. gada vidū sāku sajust, ka kaut kā pietrūkst, jo sapratu, ka bez sporta nevaru dzīvot. Turklāt iedvesmu man deva arī 2008. gada Pekinas olimpiskās spēles. Manī parādījās īsts sportiskais azarts.

– Tas nozīmē, ka šobrīd ziedojaties tikai sportam un no darba «Latvenergo» esat aizgājusi?

– Esmu saistīta ar sava veida privāto biznesu, bet «Latvenergo» vairs nestrādāju. Pēdējā laikā gan vairāk koncentrējos treniņiem un startiem.

– Vai piedalīsieties olimpiādes atklāšanas ceremonijā?

– Par to vēl neesmu izlēmusi. Lai gan man pirmais starts ir 17. augustā, bet atklāšanas ceremonija notiks 8. augustā, daudz kas atkarīgs no laika apstākļiem. Ja būs milzīgs karstums (olimpiādes laikā Ķīnā tiek prognozēta svelme ap +40°C) un smogs, tad, visticamāk, atklāšanas ceremonijā nesoļošu. Lieta tāda, ka atklāšanas ceremonija paņem lielus spēkus un enerģiju, jo pirms galvenās ceremonijas, kas būs vakarā, sportistiem olimpiskajā ciematā jāpulcējas jau no rīta.

– Kādu vietu plānojat izcīnīt Pekinā?

– Būtu labi, ja es 17. augustā noskrietu tik labi, lai izcīnītu vietu pusfinālā (tas notiks 18. augustā). Iekļūstot pusfinālā, es iekļūšu pasaules labāko divdesmitniekā. Par augstākiem mērķiem gan nesapņoju, jo finālā iekļūs tikai astoņas labākās barjerskrējējas.

– Kad atgriežaties mājās no Pekinas?

– Es no Pekinas ielidošu 25. vai 26. augustā (precīzi vēl nav zināms).

– Ko darīsiet pēc starta Pekinā? Vai turpināsiet sportot?

– Uz šo jautājumu nevaru atbildēt, jo laiks visu rādīs. Dzīvē visu uz priekšu nevar paredzēt, tāpēc šobrīd dzīvoju tikai ar domām par Pekinu.

– Paldies! Lai labi starti, Ieva, jums Pekinā un mēs – tukumnieki, par jums turēsim īkšķus!

Ievas Zundas CV

Dzimusi 1978. gadā Tukumā. Augums – 1,67 m, svars – 53 kg. Pirmais vieglatlētikas treneris Aldis Čākurs. Pamatdisciplīna Latvijas izlasē – 400 m barjerskriešana. Kopš 1996. gada startē Latvijas izlasē. Par LR čempioni kļuvusi 10 reizes (to vidū arī 800 m un 400 m distancēs). Piedalījusies Eiropas čempionātos, Eiropas kausa izcīņās, pasaules čempionātos (augstākais sasniegums – 22. vieta 2003. gada pasaules čempionātā) un olimpiskajās spēlēs (2004. gada olimpiādē I. Zunda ieņēma 23. vietu 400 m barjerskrējienā).

Studējusi augstskolā ASV un darbojas arī biznesā.