26. augusta vakarā Rīgas starptautiskajā lidostā atgriezās daļa no Latvijas delegācijas pārstāvjiem olimpiskajā Pekinā, kuru vidū bija arī tukumniece Ieva Zunda. Lielāko uzmanību sagaidītāji gan veltīja Pekinas olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējam šķēpa mešanā Aināram Kovalam, ko sumināja ar ovācijām un pūtēju orķestra melodijām, tomēr netrūka sagaidītāju arī mūsu Ievai, ko, pirmkārt jau sveica trīs olimpisko spēļu dalībnieks Modris Liepiņš un arī «Neatkarīgās Tukuma Ziņas».

– Apsveicam ar atgriešanos Latvijā un Pekinā iegūto 21. vietu! Kā jūs apmierina starts olimpiādē?

– Paldies, no Pekinas atgriezos ar lieliskām domām, jo olimpiādē piedzīvoju brīnišķīgas izjūtas! Savu startu gan par veiksmīgu neuzskatu. Pekinas olimpiskajā stadionā, skrienot 400 m barjerskrējiena priekšskrējienu, neizdevās labi pārvarēt pirmo barjeru. Līdz ar to viss mans skrējiens un cerība uz labu rezultātu bija pazaudēts.

– Sporta analītiķi bija izrēķinājuši, – ja jūs Pekinas olimpiskajā skrējienā savu priekšskrējienu būtu veikusi savu spēju robežās (kaut vai atkārtojot savu labāko šīs sezonas rezultātu līdzīgi, kā tas bija jūlijā Valmierā, Valsts prezidenta kausa izcīņā), jūs bez problēmām kvalificētos 400 m barjerskrējiena pusfinālam.

– Tur jau ir tā lieta, – ja es būtu noskrējusi savu iespēju robežās. Par to man ir vislielākā sāpe, jo vajadzēja tik maz, lai piepildītu savas cerības…

Ja godīgi, es pati daudz domāju par savu neveiksmi un īsti nevaru pateikt, kāpēc priekšskrējienā gadījās šāda kļūme. Manu skrējienu TV ekrānā redzēja arī treneris no ASV – Sterlins Moss, un arī viņš man jautāja: "Ieva, kas notika? Kāpēc tu tik neveiksmīgi noskrēji priekšskrējienu?" Tomēr sniegt atbildi uz šo jautājumu nevaru ne trenerim, ne sev. Ja tā analizē, – Pekinas olimpiskā stadiona skrejceļš ir ļoti, ļoti ātrs, jo tas ir veidots tā, lai uz tā skrējēji varētu uzstādīt pēc iespējas vairāk rekordu un uzrādīt pēc iespējas labākus rezultātus. Es pat teiktu, ka nekur citur pasaulē nav tāda stadiona kā Pekinā. Iespējams, ka, skrienot pa tik ātru celiņu, veidojas pavisam cits skrējiens. It kā no vienas puses skrējās viegli, bet no otras puses – grūti bija noturēt ritmu, kāds nepieciešams, pārvarot barjeras. Tā nu sanāk, ka kopumā jutos ļoti labi un pat pirms starta nebija nekāda stresa, tomēr rezultātu labu uzrādīt neizdevās. Iespējams, es tomēr pirms starta nedaudz pārdegu, jo agrāk šādas kļūdas nebiju pieļāvusi.

– Kā vērtējat Pekinas olimpisko spēļu organizatorisko līmeni?

– Varu teikt viennozīmīgi – olimpiāde bija kaut kas īpaši grandiozs, jo tā bija noorganizēta lieliski! Visās jomās organizācija bija vairāk nekā perfekta, jo ķīnieši bija parūpējušies par visu iespējamo un neiespējamo. Cilvēki visur bija smaidīgi, ļoti laipni, atsaucīgi un fantastiski izpalīdzīgi. Ieguvu ļoti daudz pozitīvu emociju, kuru, jācer, pietiks ilgākam laikam. Pat vakarā, kad sportisti devās uz savu naktsmītni, ikvienam ļoti laipni tika novēlēts ar labunakti. Bet no rīta tikpat laipni: "Labrīt! Lai laba diena!" Laipnība un atsaucība tiešām bija kolosāla!

Piedalījos arī olimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijā, kas bija grandiozas. Pats lieliskākais ir tas, ka olimpiādē iespējams izjust kolosālus kopības un vienotības sajūtas, esot kopā ar visiem Latvijas izlases sportistiem plecu pie pleca. Jutos kā vienā lielā ģimenē, kur ir daudz draugu.

– Vai izdevās apmeklēt arī citas sacensības?

– Protams. Apmeklēju ļoti daudzas vieglatlētikas sacensības, dažas basketbola spēles, svarcelšanas sacensības u. c. sacīkstes. Klātienē turēju īkšķi arī par Viktoru Ščerbatihu, kad viņš cīnījās par olimpisko zeltu. Viņam tikai nedaudz nepaveicās, lai sasniegtu savu mērķi, tāpēc nācās samierināties ar bronzas godalgu. Biju stadionā, kad ar pēdējo metienu olimpisko sudrabu izrāva šķēpa metējs Ainārs Kovals, kuru, protams, apsveicu ar lielo panākumu.

Uz BMX sacensībām, kur latvietis Māris Štrombergs izcīnīja zelta medaļu, gan nebiju…

– Kāda bija dzīve olimpiskā ciematā?

– Pateicoties dzīvošanai tajā, guvu ļoti daudz pozitīvu emociju. Viss šeit bija noorganizēts lieliski. Mēs, Latvijas sportisti, jutām līdzi viens otram. Pārdzīvojām par citu veiksmēm, neveiksmēm.

Dzīvojot olimpiskajā ciematā, katrs sevi varēja sajust kā sportistu – zvaigzni jeb, nu teiksim – vismaz zvaigznīti, jo ne katram pa spēkam izpildīt olimpisko normatīvu! Un ir kolosāla sajūta, ja tev blakus staigā pasaules labākie sportisti, kas savos sporta veidos un disciplīnās ir pašā augšgalā. Katru dienu bija iespēja ar viņiem sasveicināties, lai novēlētu labus startus utt.

– Jūs, Ieva, piedalījāties arī 2004. gada Atēnu olimpiādē. Kā Atēnu spēles atšķīrās no Pekinas olimpiādes?

– Viennozīmīgi, ka Pekinas olimpiāde stāv pāri visam. Jā, Atēnu olimpiāde arī nebija noorganizēta slikti, tomēr tieši cilvēciskās attieksmes ziņā Pekinas olimpiskās spēles vērtēju augstāk.

– V. Ščerbatihs kādā sarunā izteicās, ka viņu īsti neesot apmierinājusi Pekinas virtuve.

– Es olimpiskajā ciematā dzīvoju trīs nedēļas, bet īpaši par ēdināšanu man nekādu sūdzību nav. Jā, protams, mājas, Latvijas ēdienu nepārspēs neviens cits, bet, tā kā ikdienā ēdu maz, man īpašu sūdzību par Pekinas ēdienu nav. Es, piemēram, daudz ēdu saldējumu, kas bija ļoti gards.

Pieļauju, ka V. Ščerbatiham, kādam skrējējam – gargabalniekam vai riteņbraucējam par ēdināšanu Pekinā ir cits viedoklis (viņiem vairāk tieši no ēdienu daudzveidības ir atkarīgs sportiskais iznākums).

– Kā kopumā vērtējat Latvijas olimpiešu startus Pekinā?

– Es varu teikt vienu, ka visi cīnījās un darīja, ko vien varēja, lai sasniegtu pēc iespējas labāku rezultātu. Vienam sanāca labāk, otram – ne tik labi, vēl citām – sliktāk. Piemēram, mūsu barjerskrējējs Staņislavs Olijars, par ko tagad daudz spriež un raksta mūsu žurnālisti, tiešām piedzīvoja neveiksmi, gūstot traumu pirms sava starts. Es pati stadionā biju klāt, kad S. Olijars iesildoties guva traumu. Sportā gadās arī šādi skumji brīži. Vienam atbildīgajos startos veicas labāk, citam atkal ne. Tāds ir sports. Sportā daudz kas atkarīgs arī no veiksmīgas apstākļu sakritības un veiksmes. Arī daudzām pasaules zvaigznēm nācās piedzīvot neveiksmes. Jāprot sadzīvot arī ar tām.

– Pekinas olimpiāde ir noslēgusies. Vai pieļaujat iespēju, ka vēl varētu izvirzīt sev mērķi – piedalīties Londonas olimpiādē pēc četriem gadiem?

– Es gan pieļauju, ka pēc teicami noorganizētās Pekinas, daudzi Londonas olimpiādē piedzīvos vilšanos…

Vispirms kārtīgi atpūtīšos. Laiks visu rādīs, tāpēc neko šobrīd vēl nevaru pateikt. Līdz nākamajai olimpiādei ir četri gadi, kas ir ilgs laiks. Šobrīd kādu laiku nogaidīšu. Ļoti daudz būs atkarīgs tieši no tā, kā jutīšos.

Citiem mūsu sportistiem novēlu sasniegt savu mērķi, lai vismaz reizi mūžā dotos uz olimpiskajām spēlēm, kas ir visaugstākais punkts, ko sportists var sasniegt!