Ai, Ziemassvētki tuvojas, un šai laikā, protams, ir tik jauki saņemt laba vēlējumus un apsveikumus. Tad nu klausiet stāstu par valsti, kurā dzīvo tikai sirsnīgi cilvēki, bet vissirsnīgākie, protams, ir pasta darbinieki, Ministru kabinets un Prezidents.
Tā nu šai valstī notikās, ka pirms katriem svētkiem vai atceres dienām strauji pieauga mutautiņu un salvetīšu pārdošanas apjomi, jo cilvēki šeit bija jūtīgi – kā kas, tā acis slapjas un roka pati ja ne savā, tad svešā kabatā atrada suseklīti. Bet gada nogales bija īpašas – kad Saeima apstiprināja nākamā gada tēriņus, deputāti šņukstēja kā bērni par katru izdevumu; teiksim, kad premjerministrs Labvīrs (Goodmena kungs) teica, ka turpmāk skolas bērniem atstarotāji obligāti būs jālīmē arī uz papēžiem (jo kā citādi ieraudzīsi uz apledojuša un nekaisīta ceļa pakritušu bērnu), bet par labām ziņām – teiksim, par to, ka kapračiem gaidāms darba pieaugums – deputāti vispār brēca kā aizkauti. Īpaši jūtīgos brīžos lēmumu pieņemšana ieilga – politiķiem vajadzēja no sirds izraudāties, mēnesi apmeklēt Saeimas psihoterapteitu, un tik tad varēja saņemties tālākam darbam. Bet, lai nu jūtīgi bija pastnieki un ministri, taču prezidentam Galertam jūtīgumā neviens netika līdzi. Padomājiet tikai – prezidents uz visām viņam adresētajām vēstulēm centās atbildēt pats un turklāt – arī apsveikumus sacerēja un izsūtīja pašrocīgi. Viņš centās apsveikt ikvienu – viņam bija katras pasaules tautas, valsts un kontinenta adrešu grāmatas; vesela bibliotēka. Galerta kungs tad nu ņēma un rakstīja, rakstīja, rakstīja – cilvēks burtiski sakritās (it īpaši, kad bija izsūtījis apsveikumus visiem Ķīnas iedzīvotājiem), tālab prezidents šajā valstī tika ievēlēts tikai uz četriem gadiem un visu atlikušo dzīvi viņam tika apmaksāta visa veida rehabilitācija; teiksim, ja eksprezidents bija noskaņojies, ka garīgās veselības labad viņam jāredz Mēness, tad iejūtīgā tauta apmaksāja lidojumu uz Mēnesi. Bet Galerts bija īpaši iejūtīgs – viņš pat aplokšņu malas laizīja pats un, kad vajadzēja sveikt tautu svētkos, nevarēja lāgā izteikties, jo mēle no laizīšanas bija uztūkusi bieza kā vecāsmātes dūrainis. Tā karājās pār lūpu, un Galerts tik vien jaudāja, kā raudāt, raudāt un raudāt. Kas lai zina – aiz priekiem vai bēdām… Tauta raudāja līdzi. Un tad premjers Labvīrs, kurš arī nevarēja aiz aizkustinājuma parunāt, uzrakstīja zīmīti, kurā vēstīja, ka tauta taču varētu nākt talkā un palaizīt… – tālāk premjers nespēja uzrakstīt. Viņš metās pie psihoterapeita. Bet tauta saprata – tā uzlaizīja ne vien prezidenta asaras, bet vispār nolaizīja Galertu no zemes virsas. Noskaņojums uzlabojās – nebija prezidenta, nebija problēmu. Tauta – šis līdzcietīgais pūlis – paraudzījās uz vaimanājošiem ministriem – rādījās, ka arī tiem jāpalīdz… Lai mazāk asaru šai gaišā svētku laikā!