Noslēdzot līgumus ar diktatoriskajām valstī Āzijā un Vidējos Austrumos, Eiropas Savienība (ES) plāno pārtraukt savu atkarību no Krievijas naftas un gāzes piegādēs. Īpaši tas skar arī Latviju un vēl septiņas valstis, kas ir pilnīgi atkarīgas no Krievijas gāzes. Tā raksta interneta avīze www.telegraph.co.uk. 13. novembrī Eiropas Komisija publicē stratēģisko atskaiti par "enerģijas drošību" – tas notiek tieši dienu pirms ES un Krievijas tikšanās Francijas pilsētā Nicā.

Laikraksts norāda, ka daudzas valstis Eiropā ir pārāk atkarīgas no viena piegādātāja, tādēļ kļūst ievainojamākas un ietekmējamākas. Tiek arī atgādināts, ka precedenti piegāžu pārtraukumos vai draudos jau bijuši. Proti, pirms diviem gadiem Maskava pārtrauca gāzes piegādi Eiropai cauri Ukrainas teritorijai.
Dokumentā minēts, ka ES atkarība no Krievijas naftas un gāzes piegādēs ir galvenais ārlietu politikas elements un ietekmīgākais faktors politiskā spēka spēlē starp ES un Maskavu. Kā raksta www.telegraph.co.uk, šī tikšanās ir pirmā kopš konflikta Gruzijā.
Dokumentā minēts: "Ilgākā laika posmā, kad politiskie apstākļi atļaus, piegādes no citām reģiona valstīm, piemēram, Uzbekistānas un Irānas, kļūs par nozīmīgu [naftas un gāzes] avotu Eiropas Savienībai." Un tālāk: "Stratēģija Baltkrievijas virzienā jāattīsta, ņemot vērā šīs valsts kā kaimiņa un tranzītvalsts nozīmību."
Tiek lēsts, ka katru gadu enerģijas piegāde ES izmaksā 293 miljardus sterliņu mārciņu, tātad katrs eiropietis par to maksā 586 mārciņas gadā, un lauvas tiesa nonāk Krievijas banku kontos. Eiropas Komisija aprēķinājusi, – ja Krievija joprojām būs galvenais enerģijas piegādātājs, 2020. gadā ES atkarība no gāzes importa pieaugs no 61 līdz 73%.
Astoņas valstis – Latvija, Igaunija, Lietuva, Bulgārija, Slovākija, Īrija, Zviedrija un Somija – ir pilnībā atkarīgas no Krievijas gāzes importa.
Interneta portāls norāda, ka daži aktīvisti izsaka bažas, ka jaunu naftas un gāzes piegādātāju meklēšana nozīmēs acu pievēršanu uz cilvēktiesību pārkāpumiem diktatoriskajās valstīs, tajā skaitā Turkmenistānā, Uzbekistānā, Irānā un Baltkrievijā. Piemēram, «Amnesty International» oficiālais pārstāvis jautājumos par ES ārlietu politiku Deivids Nikolss norādījis: "Tādējādi, šķiet, tiek apstiprināts, ka ES ir gatava ziedot cilvēktiesības, ja var iegūt enerģiju. ES meklē tuvākas attiecības ar valstīm, kas ignorē tiesību pārkāpumus. Tā kļūst par tendenci, un Uzbekistāna un Turkmenistāna ir piemēri, ka ES atsakās runāt par cilvēktiesībām, ja tiek spriests par citām lietām."
Tiek atgādināts, ka ES ārlietu ministri atcēla sankcijas un sāka tuvināšanos ar Uzbekistānu, lai gan "nav atrisināts" jautājums par valdības realizēto masu slaktiņu 2005. gadā Andižanā, kad bojā gāja simtiem protestantu. «Amnesty International» uzstāj, ka ES jāpieprasa, ka šīs slepkavības izmeklē starptautiski eksperti.
Strīdīgs ir arī ES ieplānotais Pagaidu tirdzniecības līgums ar Turkmenistānu. Tā opozicionāri pieprasa, lai līgums tiktu iesaldēts, kamēr režīms atbrīvo politieslodzītos un atļauj Apvienoto Nāciju organizācijas ekspertiem ierasties Turkmenistānā.
Savukārt Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko aizliegts ieceļot ES valstīs, un viņam piešķirts "pēdējā Eiropas diktatora" tituls. Tas noticis pēc tam, kad starptautiskie novērotāji ziņoja par 2006. gada prezidenta vēlēšanām, kas nav bijušas brīvas un godīgas.
Un vēl. Eiropas komisārs enerģētikas jautājumos Andris Piebalgs 7. novembrī uzturējies Baku (Azerbaidžāna) un ticies ar valsts prezidentu Ilhamu Alijevu un ministriem. Tikšanās laikā viņš uzsvēris Azerbaidžānas kā Eiropas Savienības stratēģiskā partnera lomu, veidojot tā saucamo Dienvidu Gāzes koridoru no Kaspijas uz Eiropu. "Nesenie notikumi Kaukāzā parādījuši, ka pienācis kritiskais laiks runāt par enerģijas jautājumiem šajā reģionā un ES un Azerbaidžānas sadarbība būtu jāstiprina vairāk nekā jebkad agrāk," sacījis A. Piebalgs.