9. un 10. decembrī 13 Latvijas žurnālisti viesojās Eiropas Parlamentā Briselē un tikās ar parlamenta lielākās – Eiropas tautas partijas un Eiropas demokrātu – grupas deputātu Valdi Dombrovski (Jaunais laiks), kas no 2002. līdz 2004. gadam bijis finanšu ministrs Einara Repšes valdībā. Viņu lūdzām vērtēt ekonomisko situāciju Latvijā, minot iespējamos draudus, scenārijus un risinājumus.

Izmantojam pēdējo iespēju

– Kā vērtējat Latvijas ekonomisko situāciju Eiropas kontekstā? Vai tiešām tā ir tik traģiska, kā mums te brīžam zīmē?

– Situācija nav patīkama. Mums ir viena no straujākajām recesijām (Krituma fāzēm. – Red.) Eiropas savienības valstīs (ES); ir nopietnas problēmas ar inflāciju, ar fiskālo politiku (Finanšu pasākumi tautsaimniecības attīstības stabilizēšanai. – Red.), ar strauji pieaugošo budžeta deficītu, kas faktiski izgājis no valdības kontroles. Arī fakts, ka esam otrā ES dalībvalsts, kas spiesta vērsties pie Starptautiskā valūtas fonda (SVF) pēc palīdzības, ne par ko labu neliecina, jo SVF funkcionē kā pēdējās instances aizdevējs, kurš valstij aizdod tad, kad neviens cits vairs neaizdod.

Taču – pārāk liela vērība Latvijas problēmām ES institūcijās nav pievērsta. Nav tā, ka mēs būtu galēji kliedzošs piemērs. Pirmā valsts, kas vērsās SVF un Eiropas komisijā, bija Ungārija. Mēs esam otrie, turklāt mazāki. Bet tas, ka esam viena no tām valstīm, kurā ir smagākā krīze, ir fakts.

– Vai piekrītat apgalvojumam – ja Latvija būtu eirozonas valsts, šādu problēmu nebūtu?

– Būtu mazāk problēmu. Bet – eirozona nevar pasargāt no nesaprātīgas fiskālās politikas, proti, pat tad, kad ekonomiskās izaugsmes temps pārsniedza 10%, mēs budžetu nesabalansējām. Taču, ja mēs būtu eirozonā, mums tagad nebūtu bažu par nacionālās valūtas stabilitāti, viena riska faktora būtu mazāk.

– Šobrīd, kā noprotams, lata devalvāciju SVF no Latvijas neprasa?

– Kā zinām no atsevišķu amatpersonu izteikumiem, iespējams, šāda SVF prasība ir bijusi, taču ne Latvijas puse, ne Latvijas Banka tam nav piekritusi. Tāpēc tiek skatīts stabilizācijas plāns, neapdraudot lata stabilitāti.

Mērķtiecīgs gājiens uz postu

– Atgriežoties pie krīzes sākuma – kā mēs tik tālu nonācām? Cilvēki strādāja, saņēma algu, maksāja nodokļus, bet pēkšņi nāca ziņa – valstij bankrots.

– Brīdinājumi, ka valsts makroekonomiskā politika nav sevišķi sapratīga, skanējuši jau sen. Gan Latvijas Banka, gan starptautiskie eksperti, gan ES padome savos secinājumos aicinājusi Latvijas valdību īstenot stingrāku fiskālo politiku. Ekonomiskās augšupejas apstākļos tas nozīmē ne tikai sabalansēt budžetu, bet arī nodrošināt budžetu ar pārpalikumu. Bet to Latvijas valdība, sākot ar Emsi (Indulis Emsis bija valdības vadītājs 2004. gadā; Kalvīša valdība – no 2004. līdz 2007. gadam. – Red.),- abas valdības sistemātiski ignorējušas. Gluži pretēji – kad Latvijas Bankas prezidents Rimšēvica kungs vairākkārt aicināja valdību ievērot makroekonomiskās stabilitātes pamatproncipus, atseviķu koalīcijas partiju pārstāvji, piemēram, Šlesera kungs skaidri pateica, ka par šādiem jautājumiem nav ko domāt, tagad jāgāzē līdz grīdai; citi pārstāvji solīja treknos gadus. Un tagad ir sekas…

Tā ir ekonomikas ābece – augšupejas periodā budžets ir jāsabalansē; ja ekonomiskā attīstība ir strauja, jānodrošina budžeta pārpalikums. Ja emši, kalvīši un šleseri šo ābeci nav lasījuši, tad esam tur, kur esam.

– Vai jūsu darbības laikā Repšes valdībā tika saņemti kādi SVF ieteikumi? Tiek minēts, ka jau senāk SVF nācis klajā ar ieteikumiem, kas nav uzklausīti.

– Ir tā saucamās SVF programmas. Latvijā tās bija 90. gados, kad Latvija aizņēmās SVF pēc PSRS sabrukuma un kad ekonomiskā situācija bija pietiekoši smaga. 2002., 2003., 2004. gadā nebija šādu programmu un šādu ieteikumu. Šāda programma tiek veidota tagad. Bet nav vajadzīgi nekādi ieteikumi, jo ir elementāras lietas, kas ir ekonomikas ābece. Sabalansēts budžets bija virziens, uz kuru tolaik gājām bez jebkādiem ieteikumiem un uz kuru diemžēl nākamās valdības negāja.

SVF kredīts aizies uguns dzēšanai

– Kad tagad notiks? Un kā mums vajadzētu SVF līdzekļus ieguldīt, lai ekonomika atveseļotos?

– Šī ir ārkārtas situācija, un pasākumi būs pietiekoši nepatīkami. Tas brīdis, kad vajadzēja reaģēt un kad to varēja izdarīt ar krietni mazākiem satricinājumiem, ir nokavēts. Mēģināt ierobežot budžeta deficītu laikā, kad plānotā recesija ir 5%, būs ļoti sāpīgi. Ja ekonomikā ir recesija un ja papildus mazinām budžeta izdevumus, tas rada nopietnus gan sociālus, gan ekonomiskus satricinājumus. Līdz ar to pašreizējā situācijā vienkārša risinājuma vairs nebūs. Tas, ka iespēju robežās jāsamazina budžeta tēriņi, īpaši attiecībā uz administratīvajiem izdevumiem ministrijām, aģentūrām, varbūt jāpārskata politiski motivēti investīciju projekti, ir fakts. Bet valsts budžets vienalga būs ar deficītu, tāpēc daļa SVF līdzekļu vajadzēs ieguldīt šī deficīta segšanai, otra daļa būs vajadzīga banku sektora stabilizācijai. Tas ir jautājums par Parex banku, kurā valdība ieguldījusi 300 miljonus latu un, šķiet, vajadzēs vēl. Cerams, ka apstiprinājums par SVF aizņēmumu būs signāls investoriem par sindicēto kredītu pārkreditēšanu, kas savukārt varētu radīt drošību noguldītājiem un apturēt naudas aizplūdi.

– Vai ar budžeta deficīta kompensāciju un banku sistēmas stabilizēšanu pietiks, lai ekonomika atveseļotos?

– Šī pakete nav ekonomikas atveseļošanas, bet bankrota novēršanas pakete. Šajā situācijā bez ārējas finanšu palīdzības un, turpinoties līdzšinējai valdības politikai, Latvijai draud reāls krahs.

– Kas ar valsti var notikt?

– Es negribu zīmēt negatīvus scenārijus. Ir bijuši piemēri Krievijā, Āzijā, Argentīnā, Meksikā…

Nodokļu slogs – 2000 eiro katram

– Ar ko reāli var rēķināties katra mājsaimniecība?

– Ja izies cauri valdības plāns par nodokļu palielināšanu, nāksies saskarties ar augstākiem nodokļiem un, iespējams, attiecīgi lielākām cenām. Jebkurā gadījumā – arī ar paņemtā kredīta slogu. Te gan mēs saskaramies ar nākamo problēmu, ka valdība nav pateikusi, cik daudz grasās aizņemties…

Ja šī kredīta summa, pieņemsim, paliek minētie 5 miljardi eiro – tad tas ir vairāk nekā 2000 eiro uz iedzīvotāju, un visiem Latvijas iedzīvotājiem pakāpeniski šī summa būs jāatmaksā. Tā ir pietiekami liela naudas summa, kas vairākkārt palielina ārējo parādu. Treškārt, kā šīs darbības ietekmēs iedzīvotājus, ir valdības izdevumu samazināšana – algu samazināšana sabiedriskajā sektorā, cilvēku atlaišana, turklāt nav runas par ierēdņiem un padomju locekļiem, bet gan par skolotājiem, mediķiem, policistiem…

– Bet vai nebūs ķēdes reakcija – samazinās algas, atlaidīs cilvēkus, un nodokļu nauda vienalga valsts kasē neienāks?

– Tā ir problēma, ko mēs jau redzam. Mēģinot palielināt nodokļus vai strauji samazinot algas, iedzenam valsti vēl lielākā recesijā, jo vēl vairāk samazinās iekšzemes pieprasījums un recesija kļūst vēl dziļāka. Bet visi šie pasākumi, ko valdība plāno, piemēram, PVN paaugstināšana, nav tikai paaugstināšanas dēļ. Visi šie pasākumi domāti, lai kaut kā salāpītu budžetu.

– Vai ir klasiska formula, kā šādās situācijās rīkoties?

– Latvija ir vienīgā valsts, kas šādā situācijā nonākusi nepārdomātas fiskālās politikas dēļ. Bet citu valstu pieredze liecina, ka šiem valsts glābšanas pasākumiem ir pietiekami nepatīkamas ekonomiskās un sociālās sekas. Ar to būs jārēķinās. Tagad, kad situācija ir tiktāl ielaista, kā pašreiz, un neveiksmīgā kārtā tā sakrīt ar nopietnu krīzi pasaulē, pasākumi būs nopietni.

– Iepriekš sarunās teicāt, ka arī bankas Briselē saņēmušas valdības finansiālu palīdzību, bet neviens nerunā, ka Beļģija varētu bankrotēt.

– Pagājušajā nedēļā tika prezentēts Eiropas ekonomikas stabilizācijas vai atjaunotnes plāns, kurā Eiropas komisija rekomendē pagaidu PVN samazināšanu, lai stimulētu patēriņu, un darbaspēka nodokļu samazināšanu.

– Bet Latvijā viss notiek otrādi.

– Valdība pie mums iet pretējā virzienā – PVN paaugstināšanā. Bet Eiropas komisija skaidri norāda, ka tās valstis, kas īstenojušas saprātīgu fiskālo politiku ekonomikas augšupejas periodā, fiskālā manevra iespēja ir daudz lielāka, nekā tām valstīm, kuras šādu politiku nav īstenojušas.

– Bet ko darīt iedzīvotājiem valstī, kuras valstsvīri neieklausās elementārās ekonomikas patiesībās?

– Diemžēl iedzīvotājiem par to nāksies maksāt.

– Cik lielā mērā jūsu partija spējusi iesaistīties situācijas normalizēšanā?

– Kas attiecas uz inflāciju, vairākus gadus Kalvītis stāstīja, ka ar inflāciju un ekonomikas pārkaršanu nekas nav jādara, tās pāries pašas no sevis. Tāpēc pretinflācijas plānu valdība pieņēma 2007. gada pavasarī, kaut arī mēs savu programmu prezentējām 2006. gada jūnijā. Daudzi pasākumi, kas ir valdības pretinflācijas plānā, ir copy paste ņemti no mūsu programmas. Turklāt jau 2003. gadā ieviesām taupības režīmu, par ko koalīcijas partijas uzjautrinājās un teica, ka tas ir nevajadzīgi un smieklīgi. Kas attiecas uz nodokļu politikas korekcijām – kapitāla pieauguma nodokļa ieviešanu, nodokļu sloga pārnešanu no darbaspēka uz kapitāla pieaugumu un īpašumu – arī šie punkti vairākkārt bijuši mūsu programmās, esam snieguši tos kā likumu grozījumus Saeimā, bet tos noraidīja. Esam gatavi iesaistīties šo problēmu risināšanā nacionālās vienotības valdības, iespējami plašākas, veidošanā. Tā varētu problēmas risināt. Bet pašreizējā situācijā, kad pozīcija iestūmusi valsts mašīnu grāvī, piedāvājums opozīcijai nākt palīgā (pozīcijai paliekot pie stūres), nav nopietns.

Eiropas savienība neglābs

– Kāds laikraksta lasītājs bija pārliecināts, tā kā esam ES, Eiropa par mums parūpēsies un kaut aiz matiem no krīzes izvilks. Vai viņš domā pareizi?

– Tas varbūt ir nedaudz optimistiski. Pirmkārt, naudas pašreiz pasaulē ir tik, cik ir. Daudzās valstīs, bankās ir problēmas, un nav liekas naudas, ko novirzīt valstīm, kuras nav darījušas elementāras lietas. Skaidrs, ka mums būs finansiāls atbalsts no Eiropas komisijas saistībā ar SVF programmu; zinām, ka jaunais Parex bankas prezidents Melngaiļa kungs sācis sarunas ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku par iespējām piesaistīt līdzekļus šai bankai. Kaut kādu ES atbalstu saņemsim, bet teikt, ka mēs šeit, Latvijā, varam darīt, visu, kas ienāk prātā, un ES kā aukle glābs katrreiz, kad būsim iekūlušies ķezā, nevar.

– Varbūt mēs varam sagaidīt kādus zinošus ES ekspertus savā valstī, kas valdības vīru vietā noteiks, kā mums dzīvot? Ar to mūsu biedēja Slaktera kungs, bet – varbūt tas ir risinājums.

– SVF rūpīgi kontrolēs to saistību izpildi, kuras Latvija būs uzņēmusies saistībā ar šī aizdevuma saņemšanu. No šī viedokļa mums būs starptautiskie eksperti, kas skatīsies valdībai uz pirkstiem.

– Tātad šo finansējumu nevarēs dalīt, kā ienāk prātā?

– Skaidrs, ka kontroles mehānismi būs pietiekoši nopietni. Var gadīties, ka tos var mēģināt apiet, uz ko valdoša koalīcija ir samērā naska. Bet – vai tas nonāks līdz tik traģiskai situācijai kā pirmās Godmaņa valdības laikā, kad izsaimniekoja G-24 kredītu, domāju, ka nē. Būs nopietnāki SVF kontroles mehānismi.

– Kāda loma šai situācijā ir Parex bankai? Tā ir situācijas katalizators, kaut kādu notikumu finišs? Iedzīvotājiem tas nav skaidrs, jo neviens audita atzinums, slēdziens, cik zināms, nav publiskots.

– Slaktera kungs publiski atzinis, ka oficiāla bankas audita nav bijis, bet Kargins un Krasovickis esot teikuši, ka viss esot kārtībā. Tas vien jau pierāda, kādā līmenī darbošanās notiek…

– Varbūt, kā baumo, nekādas krīzes nebija, problēmas tika radītas mākslīgi, lai kaut kāda nauda tiktu apgrozīta?

– Es nezīmētu sazvērestības teorijas, jo skaidrs, ka bankai aktīvu portfelis bija pietiekoši diversificēts; tur bija gan Krievijas, Ukrainas, Īrijas, Islandes aktīvi – un tur visur bija problēmas. Kad sāka zust ieguldītāju uzticība, tas radīja vēl lielākas problēmas. Valdības lēmums glābt vienu no sistēmu veidojošajām bankām, kurā ir pietiekoši lieli valsts un pašvaldību līdzekļi, nebija nepareizs. Cits jautājums, ka izpildījums bija diezgan neprofesionāls, jo dažas nedēļas vēlāk nācās pārskatīt pārņemšanas līguma nosacījumus un līdzekļu aizplūšana no bankas nav apturēta. Turklāt valdības darbošanās nav mazinājusi noguldītāju bažas.

Vajadzīga saprātīga kreditēšana

– Nereti iedzīvotāji atzinuši, ka viņus ne tik daudz baida krīze, kā neziņa, cik tā ilgi turpināsies un ar ko rēķināties, jo valdība neko neizskaidro. Cilvēks grib recepti. Ja vajag taupīt, cilvēks grib zināt, cik ilgi.

– Jāskatās globāli. Kad ir ekonomikas augšupejas periods, rodas teorijas, ka augšupeja būs mūžīga, ka ekonomika ir savādāka un ekonomikas cikliskuma teorija vairs nestrādā. Tādi piemēri jau redzēti ar to pašu Dotcom buble 2000. gadu sākumā, Suprim Crisis Amerikā pirms gada, gan ar mūsu pašu gāzētājiem un trekno gadu solītājiem. Tajā brīdī, kad sākās recesija, sākas pretējā reakcija līdz pat apgalvojumiem par kapitālisma sabrukumu vai izteikumiem – tur, kur bijām vakar, mums vajadzēs desmit gadus, lai atgrieztos… Der atcerēties, ka ekonomikas cikliskuma teorija tomēr strādā; jā, būs problēmas gadu, bet pēc gadiem diviem ekonomika sāks atkopties un problēmas aizmirsīsies. Tas lielā mērā būs atkarīgs no starptautiskās situācijas kredītu tirgū – kad tas atgūsies, kad pieaugs kreditēšanas apjoms pasaulē, tas neizbēgami skars arī Latviju, un tajā brīdī arī Latvijas ekonomika atkopsies. Cita lietā, kā valsts var šo procesu pieregulēt… Ja nodokļu politika veicinās naudas ieplūšanu nekustamā īpašuma spekulācijās, nevis, piemēram, ražošanā, tad, iespējams, uzrīkosim tādu pašu ekonomikas pārkaršanu, kādu uzrīkojām jau pirms pāris gadiem. Ja ekonomikas, nodokļu politika valstī būs saprātīga, iespējams, nākamajā recesijas fāzē nebūs tik daudz problēmu.

– Bet zināmā mērā neierobežota kreditēšana tagad iedzinusi mājsaimniecības postā. Cilvēks varēja pirkt jebko – neatbilstoši saviem ienākumiem. Sākot ar sadzīves tehniku un beidzot ar īpašumiem.

– Kredīta pieejamība ekonomikā nav nekas slikts, tā ir pat laba. Daudzu problēmu tagad nebūtu, ja būtu pieejami kredīti. Cita lieta, ka valdība pārāk vēlu ieviesa ierobežojumus, lai to ievirzītu saprātīgā gultnē. Un mēs jau runājām par nodokļu politiku. Ja spekulācijas ar nekustamo īpašumu neapliek ar nodokli, bet ražošanu apliek, tad vairāk naudas plūst spekulācijās. Lūk, tā ir absurda nodokļu politika. Tā drusku tika piekoriģēta ar ierobežojumiem, bet pagājušajā nedēļā Leiškalna kungs no Tautas partijas pateica, ka vajadzētu tos atcelt… Bet tika ieviesti saprātīgi kreditēšanas ierobežojumi, kas padarīja cilvēkus piesardzīgākus, pirmkārt, 10% līdzfinansējums, kas parāda vismaz kaut kādu maksātspēju, otrkārt, kredīta piešķīrums atkarībā no legāliem ienākumiem, ko gan ieviesa novēloti. Ja to visu atcels, būvēsim problēmas nākotnē.

– Jūsuprāt, tas jānosaka valstij, nevis jāapzinās cilvēkam pašam?

– Valsts var noteikt ierobežojumus, no kuriem mums visiem ir vieglāk.

– Un kur paliek bankas atbildība?

– Ierobežojumi attiecas gan uz kredīta ņēmēju, gan banku. Tie uzliek bankai par pienākumu pārbaudīt kredīta ņēmēju legālos ienākumus un paprasīt 10% pirmo iemaksu. Kamēr ierobežojumu nebija, visiem bija eiforija – likās, ka būs mūžīga augšupeja, jāgāzē līdz grīdai; bankas sacentās par lielāku peļņu un tirgus daļu. Un kreditēšanai piegāja samērā vieglprātīgi. Pasaules finanšu krīze to apliecina. Arī Amerikā bankas izsniedza nepamatotus hipotekāros kredītus un kaut kādā brīdī nekustamā īpašuma burbulis pārplīsa, un deva starta signālu tai krīzei, kas sākās pasaulē.