Šodien 26. novembrī, 100. gadu jubileju svinēja džūksteniece Vilma Ērika Cimermane.

Lai arī viņas dzimtās mājas «Irbes» atrodas Džūkstes pagastā, jubilāres ģimene apsveicējus aicināja uz viesu namu Jaunbērzē, lai varētu satikties visa kuplā radu un draugu saime un lai uzņemtu arī pagasta ļaudis un apsveicējus no pagasta pārvaldes, Tukuma novada domes.
Vilmas kundze uzklausīja daudz mīļu un sirsnīgu apsveikumu, tostarp sveicienu ar stipras veselības vēlējumiem no Valsts prezidenta Valda Zatlera; ik pa brīdim notrausa pa asarai un, saņemot ziedus, jo īpaši samīļoja sev tuvos. Bet, kad bija kārta nopūst 100 svecītes, kopā ar mazmazbērniem paveica arī to.
Kad "mājasmāte" Aija Cimermane aicināja padomāt, ko nozīmē skaitlis 100, katram droši vien prātā bija sava versija: "Kas ir 100 gramu konfekšu? Nekas. Kas ir 100 latu? Drusku kaut kas. Bet 100 gadi? Tas ir vesels notikumiem bagāts gadsimts. Ja runājam par mūsu mīļās vecāsmammas Vilmas mūžu, tad šī mūža vēsture Cimermaņu lielajā dzimtā ir visvērtīgākā, notikumiem bagātākā un vispilnīgākā."
Ar stāstu par Vilmas Cimermanes bagāto un vienlaikus skarbo mūžu, to apstiprināja Džūkstes kultūras nama vadītāja Aija Ektermane: "Vilmas kundzes šūpulis kārts Džūkstes «Irbēs», turpat pamatskolā viņa gājusi skolā un turpat vecāku mājās apguvusi pirmās darba iemaņas, satikusi puisi Robertu no kaimiņu mājām. Viņu ģimenē pasaulē nāca divi bērni Kristaps un Ruta. Taču liktenis ieauda melnus dzīparus savos rakstos – 1941. gada visa ģimene tika izsūtīta uz Krasnojarskas apgabalu Sibīrijā. Vilmas kundzei apbrīnojamā kārtā izdevās pārciest visus pārbaudījumus un kopā ar bērniem 1947. gadā atgriezties mājās. Taču pagāja nieka trīs gadi, un kā tautas nodevējai izsūtījumā kopā ar bērniem nācās doties vēlreiz – 1950. gadā uz vēl tālākiem Ziemeļiem pie Jeņisejas. Viņi atgriezās 1958. gadā, kopā izsūtījumā pavadījuši 14. gadus."
Lai arī pārcietusi neiedomājamas grūtības, kā stāsta džūkstenieki, Vilmas kundze allaž spējusi saglabāt mūžam gaišu smaidu un sirsnīgu attieksmi pret cilvēkiem. To izbaudījusi visi, kas kopā ar viņu strādājuši lauku darbus, gan iznēsājot avīzes un žurnālus vai turpat pagastā līdz pensijai strādājot par kasierīti. Un arī vēlāk, kad pagasta ļaudis viesojušies pie sirmās kundzes vēlēšanu dienu vai ar kādu citu vajadzību, allaž tikuši laipni sagaidīti un pacienāti ar pašas ceptiem gardumiem. Viņas padomā, dzīves un sirds gudrībā varējuši ieklausīties gan četri mazbērni, gan astoņi mazmazbērni.
Mīļus vārdus gaviļniecei teica daudzi apsveicēji, taču īpašu paldies par būšanu mātes vietā tālajos izsūtījuma gados – kaimiņš Guntis Kažotnieks. Viņš stāstīja, ka Vilmas kundzes atbalsts lieti noderējis tad, kad 1941. gadā abas ģimenes izsūtītas un pirmo, lielu grūtību pilnu gadu, pavadījušas kopā.