Dzejas performancē ar ceļojumu sevī
5. decembrī Tukuma muzeja izstāžu zālē Harmonijas ielā ar neierastu pieteikumu – «Atbildot uz jautājumu par Vurko Kaseldorfu» – notika Alvja Ozoliņa dzejas performance, kas piedāvāja ko vairāk par vārda mākslu – arī muzikālas improvizācijas, īpašu vietu svecēm un, protams, sarunas – šoreiz par ceļošanu starp dimensijām.
Kā jau nojaušams, jautājums par Vurko Kaseldorfu bija tikai uzvedinājums ieskatīties – pabūt Alvja poētisko, glezniecisko un arīdzan muzikālo fantāziju pasaulē. Pieturzīmes šīs pasaules durvīs – daudz nenoteiktas formas krāslaukumu «ne-ir» jeb miglas zonas kategorijā ar padrūmu tonējumu, toties krāsas mirdz komiksu košajos toņos. Pasakaina savienība, kur minējumi (miglas zona) mijas ar tēlotās pasaules (pasauli, kā stāsta, lielā mērā iepazīstam no citu stāstiem) tēliem. Kas te no Alvja Ozoliņa? Acīmredzot – šis ceļš, kas vairāk šķiet kā taciņu labirints. Šis motīvs caurvija arī literāro pasākumu, kurā ieskanējās sevī meklējamā Minotaura un Venēras tēma.
– Tie, kas mani pazīst, visdrīzāk nekad nav mani pazinuši, bet, kas nepazīst – prieks ar jums iepazīties… Lieta tāda, ka mana parādīšanās šajā realitātē lielākoties ir īslaicīga – pārsvarā es nodarbojos ar ceļošanu starp dimensijām. Kādā no ceļojumiem satiku Vurko Kaseldorfu, – tā, sevi piesakot, Alvis Ozoliņš.
– …Valdzinoši vīraka dūmi piepilda katedrāļu gaisu
padarot neredzamu starp zemi un debesīm plaisu
reliģiskas erotikas kaislībā iededzot sirdi
pie Saules spokainām skaņām pieskaņojot dzirdi
Tu domā, ka smaržo, bet smirdi
Tu domā, ka zini, bet mini
Tev šķiet, ka tici, bet esi tāds pats kā citi
tavs saprāts starp kolonnām klīst
Un kaut kas jau ir nolēmis, ko tev mīlēt, ko nīst…
***
… Vien pats ar sevi es kā Vurko Kaseldorfs šeit stāvu
Un poētiskā formā izvedu pret sevi vērstu tiesas prāvu
Ar neprātīgā prāta formulām no drupām piedzimuši tēli
No okeāna izkāpj būtnes tādas, kā naktī negaidīti viesi vēli
Un skaidrā neskaidrībā liecina par radīšanu ārpus normām
Par galaktiskā okeāna neatklāto brīvību un pieredzei vēl nesastaptām formām…
***
Bet par dimensijām runājot – jautājums, ko katrs ar tām saprotam. Lūk, neliels diskusijas izvērsums:
A. Ozoliņš:
– Veroties uz rudens lapu, varbūt tā šķiet plakana, taču katram ir savas asociācijas, kas saistās ar rudens lapu. Tas, protams, ir tikai viens no veidiem, kā ceļot starp dimensijām… Neņemos izteikt kategoriskus apgalvojumus par garīga konteksta saiknēm, vienkārši reizēm ir pārsteidzoši piedzīvot, ka paša iztēles iespējas ir tik bagātas un neizsmeļamas… Impulsu var dot jebkas – kaut vai sabiedriskajā transportā satikts cilvēks…
Literāts Gvido Drage:
– Cilvēks savā kustībā un radošumā ir tīra enerģija. Mēs enerģiju esam sadalījuši un tādā veidā uztveram – gan skaņa, gan vārds – visi mākslas veidi ir ierobežoti. Kaut kā pietrūkst, vārda mākslā tas ir stipri jūtams, kad gribi pateikt, bet nevari… Un kad sasniegta šī robeža, māksla transformējas tīrā enerģijā, kur parādās Gars…
A. Ozoliņš:
– Un kad esam nonākuši līdz šim mirklim, mēs saņemam Saprašanas enerģiju. Kāpēc par to runāju – tāpēc ka visbiežāk fokusējamies tikai uz vienu enerģijas veidu, ko varētu saukt par pamatvajadzību apmierināšanu.
G. Drage:
– Kas jums ir mīts un kas – leģenda?
– Šajā gadījumā mīts jeb leģenda bija noskaņojums, kas satur mītisku gaisotni; šī aptuvenība ļauj pieslēgties dažādām asociācijām…
– Vai tomēr tas nav kā bēniņi ar grabažām vai pagrabs ar pūstošiem kartupeļiem, kur nonāk vien retu reizi un kādas vajadzības spiesti; visbiežāk tikai, kad noticis kaut kas ļoti ļauns vai labs, mēs aizejam citā – mītu dimensijā, un tad kļūstam vai nu par to Minotauru vai Venēru, un tur var notikt jebkas?
A. Ozoliņš:
– Jā, ne katra situācija paceļ lidojumam… Taču katram dāvināta šī izeja uz saviem "bēniņiem"… Mums ir dota iespēja parotaļāties, un tā nebūt nav tā nenopietnākā nodarbe…
