Pērn, uzzinājuši par valdības iecerēm glābiņu valsts finanšu problēmām meklēt Latvijas mežos, pareizāk sakot, to izciršanā, aizsākām rakstu sēriju rubrikā «Latviju par kailcirti?». Tās ietvaros, uzklausot dažādu speciālistu viedokli, centāmies noskaidrot, cik ekonomiski pamatots šis lēmums laikā, kad kokmateriālu cenas pasaules tirgos krasi kritušās un kāpums tuvākajā laikā netiek prognozēts. Vai tiešam taisnība tiem, kas saka, ka Latvijas meži, pērkot dārgo mežizstrādes tehniku, faktiski pastarpināti jau nonākuši Zviedrijas banku rokās, kas savu naudu grib atgūt par katru cenu? Arī par Latvijas pilnīgas atmežošanas cenu?… Centāmies arī vērtēt, vai, izcērtot mežus, šī vairs būs tā pati zeme, ko mīlam?…

Skaidras atbildes tā arī neguvām, atstājot sarunu ar jauno ekonomikas ministru uz laiku – pēc vēlēšanām. Nu, kad valsts finanšu pamats balansē uz naža asmens, saruna par mežiem augstākajā līmenī atkal jāatliek, taču līdz ar jūsu, cienījamie lasītāji, ieinteresētību to turpinām. Par to, cik saimnieciski un pamatoti valsts meži ir apsaimniekoti līdz šim. Un – kādas ir cerības, ka kaut kas mainīsies uz labu?

Meža nav, bet ir ceļš – uz nekurieni

Pirms pāris nedēļām uzklausījām kādas tukumnieces satraukto stāstījumu:

– Esmu sašutusi par to nesaimnieciskumu un, faktiski jāsaka, pat postījumiem, ko piepilsētas mežiem ir nodarījis uzņēmums «Latvijas valsts meži».

Pēc vairāk nekā gada nolēmām ar mazbērniem aizstaigāt līdz orientieristu un citu dabas draugu tik iecienītajam Āža kalnam. Sākot savu ceļojumu pie Malnezera, gribējām arī novērtēt, kādas izmaiņas šajā atpūtas vieta varētu radīt plānotie meža ciršanas darbi. Jau pie avotiņiem bija redzamas iepriekšējo meža "sakopšanas" darbu pēdas – viss izmuļļāts un sarakņāts… Taču vislielāko pārsteigumu sagādāja…ceļš. Jā, meža vidū no ne kurienes (acīmredzot kā atzars no Raudas ceļa) uz nekurieni (uz Milzkalnu vai?) izbūvēts pamatīgs ceļš! Kam tāds vajadzīgs? Lai ķeŗnātu naudu?! Jā, zinu, tādus taisot uz cirsmām, bet tur jau nekādu ciršanas vērtu koku nav – tikai pāraugušas jaunaudzes un izcirtumi, produktīva meža neredz. Vai tiešām bija jāizlieto milzīgi līdzekļi un jābūvē šāds ceļš?! Citviet uz pagasta centru nevar aizbraukt, autobuss nebrauc un bērnus uz skolu neved… Un vēl – jaunaudzi kāds, kā noprotams pēc pie baļķiem piestiprinātajām lapiņām – «Latvijas Valsts meži», vēl rudenī veicis izlases (vai tīrīšanas?) cirsmu jaunaudzē. Baļķēni sakrauti ceļmalā. Vai tā tie tur var stāvēt laikā, kad izlido astoņzobu mizgrauzis? Arī mizgrauži tur lidoja – uz baltās jakas varēja redzēt bariņu bariņiem. Slazdus nekur izliktus neredzēja. Turpat bija arī izretināts mežs. Baļķi no meža izvākti, bet zari palikuši. Vai tajos nevar savairoties mizgrauzis?

Izliekot slazdus, pievilina mizgraužus

Par mizgraužiem jautājām Valsts Meža dienesta konsultāciju un pakalpojumu centra Tukuma nodaļas vadītājam Dzintaram Laiveniekam. Viņš pastāstīja, ka konkrētajā vietā feromona slazdu uzlikšana vispirms ir jāizvērtē. Tos drīkst likt tikai izcirtumos, kur pieaugušie koki ir vismaz 50 m attālumā no slazdiem. Pretējā gadījumā mizgrauži egļu audzei tiks īpaši pievilināti. Ir bijuši gadījumi, ka a/s «Latvijas valsts mežiem» šos slazdus nozog, uzliek privātīpašnieks savā mežā un, nezinādams, kā ar tiem pareizi jārīkojas, pats pievilina savam mežam nelaimi.

Kas atteicas uz baļķiem ceļmalā, tad tos vēl var izvest arī jūnija sākumā, parasti jau tagad valsts mežos strādā ar harvesteriem, un tad jau tas baļķis ir tikpat kā nomizots. Tādos mizgrauži nemetas. Mežzinātnieki ir pētījuši, vai cirsmas atliekās mīt mizgrauži, un ir atzinuši, ka mizgrauži cirsmas atliekās nedzīvo.

Lielākā problēma – kvadracikli?

Par ceļiem jautājumu uzdevām a/s «Latvijas valsts meži» Zemgales mežsaimniecības izpilddirektoram plānošanas jautājumos Edmundam Lindem, kurš pastāstīja, ka ceļi tiek plānoti ar aprēķinu, lai nodrošinātu ceļu pēc iespējas tuvāk krautuvei. Turklāt ceļš Milzkalne – Rauda bijis jau vēsturiski iebraukts ceļš. Pie šī ceļa tiek sagatavots 2010. gada cirsmu fonds. Jau pašlaik šeit notiek izlases cirtes, jo ir retināmas egļu audzes.

E. Linde: "Runājot par šiem ceļiem un meža celiņiem, stigām, mums tur ir cita problēma. Mežs, meža zemsedze, arī uzbūvētā ceļa malu nostiprinājums tiek izbraukāts un izārdīts ar kvadracikliem, un mums nav nekādu iespēju pret to cīnīties, jo esam saimnieciska iestāde. Mums jāvēršas pēc palīdzības pie likumdevējiem, kamēr to mežā varam izdarīt, tikmēr kvadracikls jau gabalā. Turklāt arī likumdošanā šai jomā ir caurumi." Jautāts par to, kāpēc a/s «Latvijas valsts meži» ar smagajām kravām izbraukā lauku ceļus tā, ka pēc tam, pa tiem grūti pārvietoties, E. Linde atbildēja, ka pirms meža materiālu izvešanas ar pagasta padomi tiek slēgts līgums par ceļa izmantošanu un abpusēju uzraudzību. Ja ceļš tiek bojāts, tas tūlīt tiek arī salabots. Taču varot gadīties, ka kāds no transporta pakalpojumu sniedzējiem izvēlas citu ceļu, ne to, par kuru noslēgts līgums. Jā, par tādiem gadījumiem no pašvaldības tiek sagaidīts ziņojums un situācija labota. Turklāt tikai puse Latvijas mežu piederot akciju sabiedrībai, bet otra puse ir privātīpašnieku rokās.

Nebūs sēņu vietu, nebūs kur paglābties zvēram

Saimnieks, kurš nopelnījis kaut kādu naudas summu, desmit reizes apdomās un apsvērs, kur to lietderīgāk izlietot, vispirms to ieguldīs lietās, kas nepieciešamas pirmām kārtām. Akciju sabiedrība «Latvijas valsts meži» ir valsts akciju sabiedrība, tātad, runājot par peļņu, ko šī akciju sabiedrība nopelna, vajadzētu izlemt, kā to vislabāk valsts labā izmantot. Tā būtu tāda pavisam vienkārša, pašsaprotama lieta. Tomēr realitāte ir citādi. Piemēram, ir grūti saprast, kāpēc mežos ir jābūvē pilnīgi jauni ceļi un kā par tiem izdotā nauda atmaksāsies? Turklāt laikā, kad valstij ir tik daudz vajadzību, kad laukos ir tādi ceļi, kur autobuss pat nevar iebraukt, lai atvestu skolas bērnus, ka ir ceļi, pa kuriem nevar pabraukt ne ātrā palīdzība, ne ugunsdzēsēji.

Satrauc arī tas, ka drīz jau vairs tāda normāla meža mums nemaz nebūs, jo viss tiek nežēlīgi izzāģēts. Kad oficiāli vaicājam pašreizējiem mežsaimniecības speciālistiem, tiek minētas teorijas un skaitļi, ka tieši šāda saimnieciskā darbība ir bezmaz vai pati labākā… Citādi jau nemaz šis speciālists nedrīkst teikt. Savukārt nespeciālistam grūti izvērtēt, kur būs taisnība, kur meli un demagoģija. Tāpēc palīgā lūdzām nu jau pensionētu?? meža speciālistu Artūru Pētersonu, kurš 47 gadus ir sargājis un kopis mežu, kā arī lēmis, kas cērtams, kas atstājams, kā mežs audzējams un saudzējams. Tad nu kopā ar viņu devāmies aplūkot Tukuma un Cērkstes mežus, kas kopš 1964. gada 20. decembra līdz 2008. gada 31. decembrim bijusi viņa apgaita, kurus viņš pārzina pilnībā.

Nobraucot no Cērkstes kalna Tukuma virzienā, sākas mežs. Redzam, ka tas marķēts ar mietiņiem, kuriem nokrāsots sarkans gals – tātad te paredzama kailcirte. Tā kā uz Tukuma pusi jau tāda ir, tad šķiet, liela meža šeit jau tuvākajā laikā nebūs. Nebūs ne tikai sēņu vietu, bet nebūs arī kur paglābties meža zvēriem. "Visur, kur tik brauc, redzam, ka stabiņi vien spīd," tā A. Pētersons, "tā, kā tagad cērt, tas jau nu vairs nekādos rāmjos neturas. Šogad un nākošgad visu šo izcirtīs. Cenas taču nekādas nav. Pagājušajā gadā baļķi maksāja Ls 70 par kubikmetru, tagad lielākā cena – Ls 26. Cērt jau tādēļ, ka grib atbalstīt uzņēmējus, kuri sapirkuši harvesterus, paņēmuši kredītus, kuri nu ir jāatmaksā. Es domāju – ja reiz cilvēks ir uzņēmējs, viņam bija jārēķinās, ka ekonomiskā situācija ir mainīga. Viņi saka, ka cilvēkiem vajag saglabāt darba vietas… Tās ir pupu mizas! Tagad ar harvesteriem strādā trīs maiņās. Cik tad tur tās darba vietas ir? Turklāt Latvijā salīdzinoši ļoti maz zāģē baļķus, daudz vairāk izved apaļkokus," saka Pētersona kungs.

Braucot pa jaunbūvērto ceļu, redzamas vairākas kailcirtes, arī jaunaudzes. Visas kailcirtes esot zāģētas neatkarīgās Latvijas laikā. Vietās, kur mežs vēl atgādina daudzmaz pieaugušu mežu, rēgojas marķieri ar sarkaniem galu – tātad arī šo pēdējo lielo sēņu mežu izcirtīs.

Vējgāzes – cirtēju darba rezultāts

"Pēdējos četrus, piecus gadus man apgaita bija ap Tukuma pilsētu, visu šo laiku es cīnījos, lai tak neposta to piepilsētas mežu. Tagad es skatos, pie Melnezera atkal jau grib cirst. Viņi saka, ka kailcirti necirtīs, būs izlases cirte. Taču – ko tas dod? Viņi izretina kokus, kad vējš uzpūš, tad izlases cirte ir gar zemi. Kokiem ir jānostiprinās. Tagad jau cērt pēc jauniem standartiem, un par daudz izretina."

Jautājām, vai zari pēc kopšanas cirtēm ir jāatstāj turpat zemē, tie nav jāsavāc?

A. Pētersona atbildēja: "Ir tā – kad jaunaudzi kopj, tad ik pa 30 līdz 40 m skaitās treilēšanas ceļi, kas ir iezīmēti, un tie zari ir jāliek uz treilēšanas ceļiem. Slapjās vietās zarus var atstāt arī izklaidus, bet pēc noteikumiem ir rakstīts, ka jāsagarina metru garos nogriežņos, lai cirsmas atliekas ātrāk sadalās. Bet kas tad to dara? Mums jau – ka tikai fiksāk! Kad sāku 1964. gadā strādāt, visi zari bija jāsadedzina, visam jābūt tīram. Varbūt, ka labi ir, ja sapūst, ja barības vielas paliek mežā, bet, ja runā par treilēšanas ceļiem, pēc noteikumiem jāsaliek zarus uz sliedes, kur brauks forvarders, bet parasti jau strādnieki sasviež pa visu ceļu.

Tagadējais mežsargs dzīvo Slampē. Apgaita milzīga. Parēķiniet, viņam no Slampes jābrauc te uz apgaitu. Cik tur benzīna nevajag?! Benzīnam dod Ls 20 mēnesī. Kāda te var būt meža apsardzība?! Es šitos gadus dzīvoju uz vietas, gandrīz katru koku zināju. Ieeju mežā, uzreiz redzu, vai kāds nav nozāģēts. Atceros, ka pie «Ūdriem» dastoju kokus, dzidru, huskvarna strādā. Redzu, ka zāģē bērzu. Redzu, ka tālāk cits bērzs nozāģēts, celms nosegts ar sūnām… Izrādās, ka cilvēkam malku vajag. Kūdrā redzēju, ka malku laicīgi neviens negādā – cik ar ragaviņām no mežā var aizvilkt, tik nozāģē. Tas tāds stils… tā viņi dzīvo."

Kādam jau šī bezjēdzīgā būvēšana ir izdevīga

Tālāk dodamies aplūkot a/s «Latvijas valsts meži» uzbūvēto ceļu, kas pāri kalniem un lejām ievijas meža masīvā. Jautājām pieredzējušam mežkopim, kāda nozīme ir šādiem ceļiem meža vidū. "Es šajā apgaitā esmu nostrādājis 44 gadus, un iztikām ar veciem ceļiem. Tāpat braucām, baļķus izvedām. Vai ar šiem būs kas labāks? Kādam šī bezjēdzīgā ceļu būvēšana ir izdevīga. Būtu pieticis, ja tur, kur vecais ceļš iet, to palabotu. Bet tagad speciāli izcirta 20 m platu trasi. Kokus novāca… Ceļš ir 6 m plats un uzbērts kā krauja. Kā nolīs kārtīga lietus gāze, visas malas izskalosies un sanesīs granti lejā. Cik reizes pagājušajā rudenī šo nelaboja! Kur bija galīgi slikti, tur pat šķembas iebēra. Kādus 2 līdz 3 gadus būs tas ceļš, ne ilgāk. Izmainīties automašīnām arī grūti, ja brauc pretī, bet ziemā, kad ir slidens, tad ir jāskatās, lai no kraujas nenogāžas, jo ceļš ir pacelts augstu. Pa Cērkstes kalniem kraujas augstums sanāk 2 līdz 3 m. Te kādā lejiņā avotiņš no zemes tecēja ārā, tagad te visu izbojāja. Nekā vairs nav. Nāca skaidrs, tīrs ūdens. Mums arī pie mājas bija tāds avotiņš. Izsaucu virsmežzini, un tur uztaisīja biotopu. Tur tagad kailcirsti nevarēs nocirst," savu stāstījumu turpina Pētersona kungs.

"Šo ceļu uztaisīja gandrīz līdz Jūles muižas (Lielā ciema) kapiem – palika kādi 100 metri. Stigu izcirta, kokus novāca, bet ceļu neuztaisīja. Kāpēc tad bija trase jātaisa un koki jācērt?! Tikai mežu izpostīja. Tagad ceļš ved ne uz kurieni… Tas beidzas ar apgriešanās apli meža vidū. Lai to iztaisītu, nomaitāja 0,5 ha jaunaudzes. Miljoni te ir ieguldīti! Bet par šo naudu tiešām ciemos varēja sakārtot trešās šķiras ceļus, lai pa tiem var izbraukt. Varēja palabot vecos ceļus. Kam tas vajadzīgs, kāds no tā labums, to es savā prātā nespēju aptvert," situāciju vērtē cienījamais mežkopis. "Braucot pa jaunuzbūvēto ceļu, tam ir arī viens atzars. Tas atkal beidzas ar apgriešanās laukumu, kaut gan turpat bija ceļš, kas iet gar upi. Kāds puskilometrs pietrūka. Ja būtu savienojuši, cilvēki varētu šo ceļu izmantot. Bet uztaisīja apgriešanās laukumu. Mežsargus, kad plānoja šo ceļu būvi, pie plānošanas neaicināja. Tagad jau vispār mežsargam nav nekādas teikšanas."

Pētersona kungs atcerējās, ka šos ceļus būvēja tieši tad, kad bija liegums cirst mežus, jo divus gadus bija astoņzobu mizgrauža uzbrukums un tad līdz septembra beigām mežus nedrīkstēja cirst, bet lielām firmām līgumi bija noslēgti, kokmateriālus vajadzēja. Iespējams, tāpēc arī bija tik naski uz to ceļu būvēšanu, jo varēja taču izcirst joslas 20 m platumā.

Kas redzams piepilsētas mežā?

Izbraucam arī jaunuzbūvēto ceļu no Milzkalnes uz Raudu. No Nāves līkuma iegriežam mežā. Atkal jau marķējums, kas liecina, ka šeit būs cirsma. Pašā pilsētas tuvumā. "Kam te vajadzēja to ceļu?! Te taču jaunaudzes vien ir?" gluži tāpat kā mūsu lasītāja secina Artūrs Pētersons. Viņš saka, ka pa 40 gadiem, kamēr viņš šajā apgaitā, ugunsgrēki bijuši vien četri. Tagad gandrīz katru gadu kaut kas deg. Cilvēkiem ir vairāk mašīnu, kas brauc pa meža ceļiem. Svaigs piemērs pie «Šnīderiem.» Tur bija kailcirte. Cirsma jau sāka apmežoties – apsītes, bērziņi saauguši, speciālie treilēšanas ceļi ik pa 15 m taisīti. Pa jaunuzbūvēto ceļu bija braukts un tieši treilēšanas ceļos mesti sērkociņi. Pavasaris bija sauss, un sāka degt. Kad mežsargi un dzēsāji atbrauca, jaunaudzīte jau bija pagalam…

Jautājām arī Pētersona kungam – ja atstāj zarus nesakoptus, vai tad mizgrauži nemetas?

"Kā tad nemetas? Metas tāpat. Tālāk redzams, ka retināts pēc jaunas metodes – klajš paliek. Mežam pēc retināšanas piecus gadus jānostiprinās, jo jaunaudzes nav pieradušas pie vēja Vismaz gar malu 10 metrus nevajadzēja tik daudz koku izzāģēt, lai vējš nedabū ieskrieties. Kopjot jaunaudzes, labāk atstāt pabiezi, jo nocirst jau var kurā katrā laikā. Līdz 20 gadus vecam mežam kopšanas cirtes taisīja ik pa pieciem gadiem, bet no 20 līdz 40 gadus vecam mežam – ik pa 10 gadiem. Arī ciršanas atlikumi nav salikti uz treilēšanas ceļiem, kaut gan tie ir iezīmēti.

Agrāk priedes stādīja 10000 uz ha, egles stādīja 6000, tagad priedes stāda 3000, egles 2000 uz ha. Egli stāda gandrīz 3 m vienu no otra. Tas jau neiet augstumā, bet zaros. Ārzemnieki to ir iestāstījuši, jo viņiem tak nevajag konkurences. Krievu laikos Latvijas mežkopji skaitījās zinīgākie, labākie. Tagad mēs vairs neko nesaprotam, visu nosaka, tikai zviedri," atbild Artūrs Pētersons.

***

Mežā purvos pašlaik zied vaivariņi. "Mežā jau ir skaisti. Aizej uz mežu – apķeries ap priedīti, un pāriet visi kreņķi," saka pieredzējušais mežkopis. Kaut arī A. Pētersons vairs nestrādā par mežsargu, viņš aizvien piedalās meža stādīšanas talkās, medībās un nebaidās pateikt, ko domā par mežsaimniecību pašlaik Latvijā. Labi būtu, ja atbildīgie un pie varas esošie prastu gudrā padomā ieklausīties.