29. janvārī Tukuma mākslas galerijā «Durvis» ar izstādi «Vērojums» Ingas Brīniņas tēlotājmākslas studija atzīmēja zināmu posmu radošajā izaugsmē – pērn Tukuma pagalmos un Mākslas skolā izauklētas grafikas un faktūru studijas.

Izstādes pieteikumā teikts, ka studijā šobrīd darbojas deviņas dāmas: Aija Veinberga, Ingūna Smildzere, Dace Škarsta, Dace Lasmane, Santa Brenča, Gunta Helmane, Laila Baltiņa, Žanna Gulbe un Gundega Vīksna; visas bez iepriekšējas mākslas izglītības, taču ar vēlmi radoši izpausties. Izstādē redzami seši šķīvji ziemas noskaņās, krūzīšu kolekcija, grafikas un faktūru studijas – rezultāts konkrētiem darba uzdevumiem. Lūk, Ingas Brīniņas stāsts par paveikto: – Šai izstādei mācību ievirze – nav jāvēro saulriets, lai ko skaistu ieraudzītu; tas ieraugāms arī ikdienišķajā – vai nu tas ir sālstrauciņš, vai bļoda ar veļas knaģiem – kas nu mums, sievietēm, apkārt ir. Pavērojiet ķēķi, kad tiek gatavots ēdiens – kādas klusās dabas veidojas…! Arī lielie meistari savu mākslas izglītību sākuši ar dabas studijām un tā droši vien ir, ka strādājot no dabas, mēs augam profesionāli – apgūstam tehniku un izteiksmes veidu; ja ir ko teikt, tad vairs nav grūtību ar mākslas valodu…Pērn pilsētas svētkos ar muzeju vienojāmies, ka strādāsim Harmonijas ielas skvēros, bet lietus gāza jau no paša rīta. Tomēr visi ieradās un bija ar mieru strādāt. Ieceri nepametām, bet realizējām faktūru studijā – vecpilsētas dēļi, akmeņi un senie pagalmiņi ir ļoti pateicīgi faktūru pētniecībai. Tehnika līdzīga kā flāmu glezniecībā, kur faktūras veidoja lazējot ar eļļas krāsu, taču kā atsevišķu tehniku Latvijā to aizsāka Jānis Anmanis; arī krūzītēs izmantota daļa no zīmētajām kompozīcijām – tā mēs klasiski pareizi darbojamies.
– Arī šķīvjus dekorējat – kur šo tehniku apgūstat?
– Šķīvju apgleznošana saistīta ar manu izglītību – Lietišķajā vidusskolā beidzu keramiku un porcelāna apgleznošanu, iestājos Akadēmijā un trīs gadus nomācījos keramiķos; tad pārgāju uz tekstilniekiem un beidzu kā tekstilmāksliniece. Es pārvaldu abas šīs tehnikas un zīmēšanu – gleznošanu – pats par sevi. Strādāju Kandavas Mākslas skolā, kur varu apdedzināt traukus, bet arī pašai ir ceplis (tur vairāki mākslinieki sadarbojamies – dedzinām savus darbus); vēl ir iecere uztaisīt bedres cepli un cik tad tur tā darba – tik jāizrok bedre!
– Kāpēc tik svarīgi apgūt tēlotājmākslas pamatus?
– Tagad modē visādi kursi – cilvēki grib apgleznot zīdu vai porcelānu, taču es atsakos, jo negribu vairot diletantismu. Nav jau jāglezno ģeniāli, taču kādus kompozīcijas pamatus vajadzētu zināt! Aicinot dalībniekus studijai, rakstīju, ka mācīšu zīmēšanas un kompozīcijas pamatus; bija anketa ar manu piedāvājumu un visi kā viens atķeksēja, ka grib iemācīties zīmēt. Kompozīciju pamazām iebaroju un tad paši mācās salikt krāsas un saskaņu veidot. Latviešiem jau patīk visu izdekorēt – ja tie ir stiprie raksti un vajadzīgajā vietā, tad tā ir mūsu bagātība, tomēr suvenīros tas izplēn. Mēs nenovērtējam tīru, smuku formu; piemēram, skandināviem tas aizgājis praktiskajā pielietojamībā – dzīvesveids jau ir ar gaumi, bet mums smuks tik tas, kas pārtaisīts…
***
Ņemot vērā, ka skatītāji jau interesējās par iespējām iegādāties krūzītes ar vecpilsētas skatiem, I. Brīniņa solīja turpināt suvenīru līniju un šādi popularizēt seno Tukumu. Labā ziņa tā, ka studijai atbalstīts ES projekts pamatlīdzekļu iegādei. – Būsim mobilās meitenes, jo mums būs saliekamie molberti. Jau sarunāts, ka gleznosim novada skaistākās vietas un veidosim nelielas plenēru izstādītes – tā studijas vadītāja.